Mazais cilvēkbērns

Strauji atgrūdu kažoku sāņus un piecēlos sēdus. Labi, es noteicu klusumā un tukšumā, pietiks činkstēt. Gorbovskis no manis nav iznācis. Kaut kā to pārdzīvosim… Tātad darīsim tā. Jau šodien pastāstīšu visu Vanderhūzem, un rīt, iespējams, atsūtīs cilvēku, kas mani nomainīs. Velns parāvis, kas notiek būvlaukumā! Toms atvienots, grafiks nav izpildīts, un tad vēl tā briesmīgā bedre pie nosēšanās joslas… Pēkšņi atcerējos, kādēļ biju nācis uz kajīti, atrāvu galda atvilktni, izņēmu kristalofonu ar irukāņu kaujas maršu ierakstiem un akurāti piekāru pie labās auss ļipiņas. Skaņas barjera, es noteicu pie sevis pēdējo reizi. Pasitis kažoku padusē, atkal izgāju kesonā, pāris reižu dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos pavisam, ieslēdzu kristālu un droši devos ārā.

Tagad man bija labi. Ap mani un arī manī pašā barbariski kauca taures, žļarkstēja un dārdēja bungas; oranžu putekļu klātie telemiešu leģioni brašā solī maršēja cauri senajai pilsētai Setemai; liesmoja torņi, iebruka jumti, un, ar baismo troksni nomācot ienaidnieka saprātu, briesmīgi svilpa kaujas pūķi — mūru grāvēji. So tūkstoš gadu veco trokšņu pavadījumā es atkal ielīdu Tomā un bez kavēk ļiem pabeidzu kibera profilaktisko remontu.

Džeks un Rekss jau bija aizbēruši un nolīdzinājuši bedri, bet Toma iekšās tika iesūknēti pēdējie argona litri, kad gaisā virs pludmales ieraudzīju strauji augošu melnu punktu. Tas bija mūsu glaideris, kas atgriezās pie kuģa. Pametu acis uz pulksteni — tas rādīja bez divām minūtēm astoņpadsmit pēc vietējā laika. Es biju izturējis. Tagad varēja izslēgt timpānus un bungas un vēlreiz padomāt, vai ir vērts satraukt Vanderhūzi un bāzi, stāstot par notikumiem uz kuģa un saviem nodomiem, — man nomainītāju nebūs nemaz tik viegli sameklēt, kā nekā tas tomēr ir ārkārtējs gadījums, tā dēļ darbs uz visas planētas var aizkavēties, saskries dažādas komisijas, sāksies kontrolpārbaudes un atkārtotas pārbaudes, darbs apstāsies, Vadiks staigās nikns kā pats nelabais, un ja vēl iedomājas, kā uz mani skatīsies ksenopsiholoģijas doktors, Kontaktu komisijas loceklis, speciālais projekta «Šķirsts» pilnvarotais Gcnadijs Komovs, jaunais daudzsološais spīdeklis pie zinātnes debesīm, doktora Mboga mīļākais skolnieks, paša Gorbovska jaunais līdzgaitnieks … Nē, tas viss rūpīgi jāapsver. Lūkojos uz tuvojošos glaideri un domāju: tas viss jāapsver ļoti, ļoti rūpīgi. Pirmkārt, priekšā vēl vesels vakars, un, otrkārt, man ir nojauta, ka to visu mēs pagaidām atliksim. Galu galā — mani pārdzīvojumi attiecas tikai uz mani, taču mana demisija vairs neattiecas tikai uz mani vien, bet uz mums visiem. Turklāt arī skaņas barjera sevi ir parādījusi. Tātad šo jautājumu tomēr atliksim.

Visas manas satraucošās domas acumirklī pagaisa kā nebijušas, līdzko ieraudzīju Maiju un Vanderhūzi. Komovs — tas gan izskatījās kā vienmēr un, kā parasti, lūkojās apkārt ar tādu sejas izteiksmi, it kā te viss piederētu personiski viņam, piederētu jau ilgi un būtu sen briesmīgi apnicis. Bet Maija bija bāla, pat zilganbāla, it kā viņu mocītu nelabums. Komovs izlēca no glaidera smiltīs un strupi pajautāja, kāpēc es neesot atbildējis uz radiosignāliem (tad viņa acis pārslīdēja pār kristalofonu manā ausī, viņš nicinoši pasmīnēja un, atbildi negaidījis, gāja uz kuģi). Arī Vanderhūze nesteidzīgi izrāpās no glaidera un pienāca pie manis, nez kāpēc skumīgi mādams ar galvu; tagad viņš vairāk nekā citkārt izskatījās pēc nodzīta pusmūža kamieļa. Turpretī Maija joprojām nekustīgi sēdēja savā vietā, sadrūvējusies, paslēpusi zodu kažokādas apkaklē, viņas acis bija savādi stiklainas, bet sārtie vasarraibumi šķita melni.

—   Kas noticis? — izbijies jautāju.

Vanderhūze apstājās man pretī. Viņa galva bija pacelta, apakšžoklis izvirzīts uz priekšu. Viņš saņēma mani aiz pleciem un viegli sapurināja. Man dūša saskrēja pa pēžos, nemaz nezināju, ko domāt. Viņš vēlreiz sakratīja mani aiz pleca un teica:

—        Ļoti skumjš atklājums, Stas. Mēs atradām bojā gā jušu kuģi.

Es drudžaini norīstījos un jautāju:

—   Mūsējais?

—   Jā. Mūsējais.

Maija izlīda no glaidera,gurdi pameta man ar roku un devās kuģa virzienā.

—   Vai daudz mirušo?

—   Divi, — Vanderhūze atbildēja.

—   Kas? — ar piespiešanos pajautāju.

—        Pagaidām nav zināms. Tas ir vecs kuģis. Avārija notikusi pirms daudziem gadiem.

Viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs abi sekojām Maijai. Sirds kļuva mazliet vieglāka. Sākumā es, gluži dabiski, nodomāju, ka nosities kāds no mūsu ekspedīcijas. Nu bet vienalga …

—        Sī planēta man nekad nav palikusi, — neviļus izgrūdu.

Mēs iegājām kesonā, noģērbāmies, un Vanderhūze ķērās pie sava kažoka, lai to pamatīgi iztīrītu no dadžiem un ērkšķiem. Es negaidīju viņu un devos pie Maijas. Viņa gulēja guļvietā, pagriezusies ar seju pret sienu un pievilkusi ceļgalus pie krūtīm. Sī poza man kaut ko atgādināja, un es sev teicu: tikai mieru, bez kādas puņķošanās un jūtelības. Apsēdos pie galda, pabungoju pa to ar pirkstiem un visai lietišķā tonī apvaicājos: