Mazais cilvēkbērns

—        Paklau, vai tas kuģis patiešām bija vecs? Vanders domā, ka tas nogāzies pirms vairākiem gadiem. Pareizi?

—   Pareizi, — Maija atbildēja tikai pēc brītiņa.

Es pašķielēju uz viņu. Mana sirds vai lūza aiz līdzjūtības, taču es turpināju tikpat lietišķi:

—   Ko nozīmē — vairāki gadi? Desmit? Divdesmit?

Kādas muļķības! Planēta taču atklāta tikai pirms diviem gadiem..,

Maija neatbildēja. Es atkal pabungoju ar pirkstiem un teicu jau sirsnīgākā, bet vēl arvien lietišķā tonī:

—   Lai gan, protams, tie varēja būt pirmatklājēji.,, kāda neorganizēta cilvēku grupa, kas izdarījusi pētījumus uz savu roku. Cik sapratu, viņi bijuši divi.

Te pēkšņi viņa uzšāvās augšā un apsēdās, pagriezusies pret mani un ar rokām atbalstīdamās pret guļvietas malu.

—   Divi! — viņa iekliedzās. — Jā! Divi, tu bezjūtīgais sakārni! Stulbeni!

—   Pag, pag, — es apjucis ierunājos. — Ko tu …

—   Kāpēc esi te atnācis? — viņa turpināja gandrīz vai čukstus. — Ej pie saviem robotiem un ar tiem apspried, cik gadu pagājis, kādas muļķības tur sanākušas, kāpēc viņi bijuši divi, nevis trīs vai septiņi…

—   Pagaidi taču, Maija! — es izmisis iesaucos. — Es tā nemaz negribēju teikt…

Viņa aizklāja seju ar plaukstām un tikko dzirdami nočukstēja:

—   Viņiem visi kauliņi salauzti… bet viņi vēl bijuši dzīvi… pūlējušies kaut ko darīt… Paklau, — meitene lūdza, atņēmusi rokas no sejas, — lūdzu, ej prom. Es drīz iešu pie jums. Drīz.

Uzmanīgi piecēlos un izgāju. Man gribējās viņu apskaut un teikt maigus, mierinošus vārdus, taču es to nemācēju. Gaitenī mani pēkšņi sāka kratīt drudzis. Apstājos un pagaidīju, kamēr tas pāriet. Ir nu gan dieniņa! Bet kam tu to stāstīsi? Un laikam jau arī nevajag. Samiedzu acis un ieraudzīju Vanderhūzi stāvam kajītes durvīs un skatāmies uz mani.

—   Kā jūtas Maija? — viņš vaicāja klusā balsī.

No manas sejas droši vien bija redzams, kā meitene jūtas, jo Vanderhūze skumīgi pakratīja galvu un nozuda kajītē. Es slāju uz virtuvi. Tāpat vien, aiz ieraduma. Gluži vienkārši bija izveidojies tāds paradums, ka pēc glaidera atgriešanās mēs visi sēžarnies pie pusdienu galda. Taču šodien acīmredzot būs citādi. Kāda tagad var būt runa par ēšanu… Es uzkliedzu pavāram, jo man šķita, ka tas sagrozījis ēdienkarti. Patiesībā nekas nebija samainīts, pusdienas bija gatavas, kā vienmēr, pagatavoti labi ēdieni, taču šodien droši vien nebūs kā parasti. Maija laikam neēdīs neko, bet jāpanāk, lai viņa paēstu. Tāpēc es pasūtīju augļu želeju ar putukrējumu — vienīgo viņas iemīļoto ēdienu. Komovam nolēmu neko papildus nelikt pagatavot, Vanderhūzem, mirkli padomājis, — arī ne, tomēr drošības pēc ēdienkartes kopējā daļā ierakstīju dažas glāzes vīna — ja nu kādam sagribēsies stiprināt dvēseles spēkus … To paveicis, devos uz kajīti un apsēdos pie savas pults.

Mani palīgi strādāja precīzi kā pulkstenis, Maijas kajītē nebija, bet Vanderhūze ar Komovu sacerēja steidzamu radiogrammu bāzei. Abi strīdējās.

—   Tā nav informācija, Jakov, — Komovs teica. — Jūs zināt vēl labāk nekā es: pastāv noteikta forma — kuģa stāvoklis, mirstīgo atlieku stāvoklis, iespējamie katastrofas cēloņi, sevišķas nozīmes atradumi… un tā tālāk.

—   Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Bet jūs, Genadij, taču atzīstat, ka šim priekšrakstam ir nozīme tikai uz bioloģiski aktīvām planētām. Taču konkrētajā situācijā …

—   Tad jau labāk vispār nesūtīt nekādu radiogrammu. Sēdīsimies glaiderī, lidosim atpakaļ uz turieni un šodien pat sastādīsim pilnīgu aktu, lai viss būtu, kā pienākas…

Vanderhūze pakratīja galvu.

—   Nē, Genadij, es kategoriski iebilstu. Tādās komi sijās jābūt vismaz trim cilvēkiem. Turklāt ir jau tumšs, mums nebūs iespējams sīki apskatīt tuvāko apkārtni… Un vispār tas jādara no rīta, kad galva svaiga, nevis pēc garas darba dienas. Kā jūs domājat, Genadij?

Sakniebis plānās lūpas, Komovs viegli padauzīja ar dūri pa galdu.

—   Ak, cik tas ir nelaikā, — sapīcis viņš noteica.

—   Tādi notikumi vienmēr ir nelaikā, — Vanderhūze viņu mierināja. — Nekas, rīt no rīta mēs dosimies uz turieni trijatā …

—   Varbūt tad šodien vispār neko nevajag ziņot? — Komovs viņu pārtrauca.

—   To nu gan man nav tiesību darīt, — ar nožēlu es teicu Vanderhūzem. — Bet kāpēc lai mēs neziņotu?

Komovs piecēlās un, salicis rokas aiz muguras, augstprātīgi paskatījās uz Vanderhūzi.

—   Kā jūs nesaprotat, Jakov, — viņš teica, acīm redzami aizkaitināts. — Vecā tipa kuģis, svešs kuģis, ieraksts bortžurnālā nez kāpēc izdzēsts … Ja mēs nosūtīsim šāda veida ziņojumu, — viņš paķēra no galda papīra lapiņu un pavicināja to Vanderhūzem gar degunu, — Sidorovs nodomās, ka mēs vai nu negribam, vai nespējam patstāvīgi izdarīt ekspertīzi. Viņam tas nozīmētu vēl vienas rūpes, jo būtu jāorganizē komisija, jāmeklē cilvēki, jāatkaujas no ziņkārīgajiem dīkdieņiem… Mēs nostādīsim sevi muļķīgā, smieklīgā stāvoklī. Un padomājiet, Jakov, — par ko pārvērtīsies mūsu darbs, ja uz šejieni gāzīsies ziņkārīgo slaistu bari?

—   Hm, — Vanderhūze novilka. — Tas ir, citiem vārdiem sakot, jūs nevēlaties, ka mūsu darba iecirknī sarodas nepiederošas personas. Vai tā ir?