Mazais cilvēkbērns

—   Būsi kā jauns, — es atkārtoju pie sevis. — Tagad tu man vairs nebēgsi no darba. Es tevi, večukiņ, izārstēšu, nostādīšu uz kājām, izvedīšu cilvēkos. Tu taču gribi iziet ļaudis? Un kā vēl! Ļaudīs ir labi, tur tevi mīlēs, kops un lolos. Bet vai zini, ko es tev teikšu? Kā tu vari iziet cilvēkos ar tādu aksiomātikas bloku? Tevi neņems pat cirkā, par ļaudīm nemaz nerunājot. Ja tev būs tāds bloks, tu par visu sāksi šaubīties un domāt, iemācīsies dziļdomīgi urbināt degunu. Prātosi, vai ir vērts. Kam tas viss vajadz'gs? Ko dos visas šīs nolaišanās joslas un fundamenti? Bet tagad es tevi, draudziņ …

—   Šura … — kaut kur pavisam tuvu ievaidējās vārga sievietes balss. — Kur tu esi, Šura … Sāp ..,

Es sastingu. Gulēju Toma vēderā, no visām pusēm iespiests starp viņa varenajiem darba muskuļu kalniem, vienīgi kājas rēgojās ārā, un pēkšņi mani sagrāba ārkārtīgas bailes, jutos kā šaušalīgā sapnī. Pats nesaprotu, kā savaldījos, nesāku kliegt un raustīties. Varbūt kādu brīdi biju pat zaudējis samaņu, tāpēc ka ilgi neko nedzirdēju un neko neapjēdzu, vienīgi blenzu uz Toma atkailinātajiem nerviem, kas atradās man acu priekšā un ko apspīdēja zaļgana gaisma.

— Kas noticis? Kur tu esi? Es neko neredzu, Sura …— gārdza sieviete, šķiet, locīdamās neciešamās sāpēs. — Te kāds ir… Atsaucies taču, Sura! Cik briesmīgi sāpi Palīdzi man, es neko neredzu …

Viņa gārdza un raudāja, un atkārtoja vienu un to pašu, un man jau šķita, ka redzu viņas sāpju pārvērsto, nāves sviedriem pārplūdušo seju, un viņas gārdzienos skanēja ne tikai lūgšanās un sāpes, tajos bija jūtams niknums, prasība, pavēle. Gandrīz fiziski sajutu, kā ledaini, izmisīgi pirksti stiepjas uz manām smadzenēm, lai tajās ieķertos, saspiestu un izdzēstu dzīvības dzirksti. Būdams daļēji jau bez samaņas, krampjaini sakodis zobus, ar kreiso roku sataustīju pneimatisko vārstu un no visa spēka nospiedu to uz leju. Ar mežonīgu kaucienu saspiestais argons lauzās uz āru, bet es tik spiedu un spiedu vārstu, tā apklusinot, iznīcinot vārgo balsi savās smadzenēs, jutu, ka topu kurls, un šī sajūta sagādāja man neizsakāmu atvieglinājumu…

Pēc tam izrādījās, ka stāvu blakus Tomam, aukstums manī spiedās līdz kauliem, bet es pūšu silto elpu uz sastingušajiem pirkstiem un, svētlaimīgi smaidīdams, atkārtoju: — Skaņas barjera, vai saproti? Skaņas barjera …— Toms stāvēja, pamatīgi nosvēries uz labajiem sāniem, bet visa pasaule ap mani bija ietinusies milzīgā, nekustīgā sarmas un sasalušu smilšu graudiņu mākonī. Salīgi sabāzis plaukstas padusēs, es apgāju Tomam apkārt un ieraudzīju, ka argona strūkla izsitusi milzīgu bedri būvlaukuma malā. Brīdi stāvēju, pārliecies pār bedri, vēl arvien atkārtodams vārdus par skaņas barjeru, bet jau jutu, ka vajadzētu beigt tā runāt, un atskārtu, ka stāvu salā bez kažoka, atcerējos, ka biju to nometis tieši tajā vietā, kur tagad izsista bedre, un sāku minēt, vai man kabatās nebija kādas sevišķi svarīgas lietas, neko neatcerējies, bezrūpīgi atmetu ar roku un sīkā riksītī tecēju uz kuģi.

Iegājis kesonā, vispirms paņēmu jaunu kažoku, pēc tam devos uz savu kajīti, pie durvīm noklepojos, it kā gribēdams kādu brīdināt, ka tūlit iešu iekšā, iegājis atkritu guļvietā, pagriezos pret sienu un pārvilku kažoku pār galvu. Visu to darīdams, gluži labi sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, ka, nākot uz kajīti, man bija noteikts mērķis, taču šo mērķi esmu piemirsis un tagad guļu, it kā man vajadzētu kādam pierādīt: tieši tādēļ jau esmu ienācis, lai atgultos.

Laikam gan tā būs bijusi tāda kā histērijas lēkme, un, nedaudz attapies, es nopriecājos, ka tā izpaudusies tik vieglā, nekaitīgā veidā. Viens gan tagad bija skaidrs: darbs man te, uz šīs planētas, nu ir cauri. Un strādāt kosmosā droši vien man vairs nevajadzēs. Protams, tas bija aizskaroši un — nav vārdam vietas! — arī kauns par to, ka neesmu izturējis un jau pirmajā patstāvīgajā darbā izgāzies, turklāt, kā jau iesācējs, šķiet, esmu sūtīts uz visdrošāko un mierīgāko vietu. Man pašam bija nepatīkami, ka esmu nekur nederīgs grausts, ar tik vājiem nerviem, un mani pārņēma kauns, ka nesen tiku izjutis pašapmierinātu žēlumu par Kasparu Manukjanu, kurš nebija izturējis konkursu projektā «Šķirsts» it kā paaugstinātas uzbudināmības dēļ. Nākotne man tēlojās vistumšākajās krāsās — klusas un mierīgas sanatorijas, medicīniskās apskates, procedūras, psihologu uzmanīgie jautājumi, milzum daudz līdzjūtības un žēluma, satriecoša līdzjūtības un žēluma Iavina, kas gāzīsies pār inani no visām pusēm …