Mēs atnācām ar mieru…

Nezinu, kāpēc, bet man uzreiz radās nojauta, ka grupai “Apvārsnis” jau bijuši materiāli kontakti ar citām civilizācijām un ka tie bijuši rezultatīvi. Savādāk nevarēju izskaidrot valsts struktūras ārpusbudžeta finansējumu. Man kļuva savādi, un iekodu mēlē, lai neuzdotu šādu jautājumu skaļi.

- Ja nē, tad nē... - nomurmināju, skatīdamies sānis.

- Tātad sarunājuši, - viņš pamāja. - Turpinu. Viss nav tik vienkārši un tik virspusēji, kā domājat jūs. Ierosinu paanalizēt dažus mirāžu parādīšanās piemērus. Tūkstoš astoņsimt piecpadsmitā gada astoņpadsmitajā jūnijā, tieši pusdienlaikā, pār Nīderlandes ciematu, uz gubumākoņu fona parādījās grandiozas kaujas panorāma, it kā skatāma no liela augstuma. Šāva lielgabali, kavalērija grieza savu nāves riteni, pulki saplūda tuvcīņā... Ekspozīcija ilga vairākas stundas, tad pazuda. Un tikai nākamajā dienā ciema iedzīvotāji uzzināja, ka šajā laikā notika slavenā Vaterlo kauja. Pirmais jautājums, ko katrs zinātnieks sev uzdos un meklēs atbildi, ir: kā ir iespējama šāda attēla demonstrācija? Jautājums ir diezgan stereotipisks zinātniskajai analīzei, taču tieši šeit izpaužas zinātniskās pieejas inerce. Tāpēc uzdošu pavisam citu jautājumu: kāpēc pārraidīja šo konkrēto attēlu? Kāpēc smiltīs apmaldījušos un ārkārtīgi dehidrētu cilvēku acu priekšā parasti parādās tuksneša oāžu mirāžas? Kāpēc tagad tuksnešos mirāžas vairs praktiski nav novērojamas, bet reģistrēto lidojošo šķīvīšu skaits pieaug gandrīz eksponenciāli? Varat atbildēt?

Godīgi sakot, es gaidīju jebko, un, pirmkārt,  pamatīgu izmeklēšanu ar fizisku iespaidošanu par dolāru žūkšņa izcelsmi, bet ne to. Vai tas būtu muļķīgs joks, vai suņa murgi? Mirāžas…

- Bērnudārzs... - es nomurmināju.

- Nesapratu? – Ivanovs bija pārsteigts.

– Jautājumus formulējat kā bērnudārzā, iekļaujot tajos mājienus uz atbildēm.

- Pareizi, - viņš iecietīgi pasmaidīja. – Un tomēr es gribētu dzirdēt jūsu versiju.

- Manu versiju? Mana versija ir suņa murgi.

- Lūk kā?

– Tā ir mana versija. Un jūsu versija, kuru jūs centāties uzspiest ar vadošajiem jautājumiem, ir, ka citplanētieši mūs nemitīgi vēro un, uztverot mūsu domas, atveido tās hologrāfisku attēlu veidā. Tā, vai ne?

Ivanovs neskaidri paraustīja plecus.

- Teiksim, kā pirmo tuvinājumu ...

- Tāpēc arī saku, pilnīgas blēņas! - aizkaitināts atkārtoju.

Ivanova uzacis izbrīnā pacēlās, tad viņš sirsnīgi iesmējās.

Es caur pieri paskatījos uz viņu, ar lielu karoti paņēmu sarkano kaviāru un ar aukstasinīgi sāku smērēt to uz maizes.

- Priekš desmit tūkstošiem dolāru pusdienas ir nedaudz trūcīgas, vai ne? - ar pilnu muti piezīmēju, lai samazinātu viņa jautrību.

Joprojām smaidīdams, Ivanovs pašūpojar galvu.

- Neglaimojiet sev, pusdienas ir uz mūsu rēķina. Turklāt, atkārtoju, jums bija nevis desmit tūkstoši, bet astoņi ar pusi. Pārģērbjoties jūs veikalā atstājāt pusotru tūkstoti.

Viņš piemiedzis acis paskatījās uz mani, liekot saprast, ka manis novērošana tika veikta visai kvalitatīvi. Sajutos neērti, ēst vairs negribēju, un noliku kaviāra maizi malā.

- Turpināsim vai arī  novērsīsimies pie ķiķināšanas-jokošanas? — Ivanovs mierīgi pajautāja.

- Es to hihihi un hahaha nesāku...- noņurdēju, nepaceļot acis.

- Esmu par jums pārsteigts, - viņš turpināja, it kā nebūtu dzirdējis manu atbildi, - pieaudzis cilvēks, bet uzvedas kā bērns. Viss priekš jums muļķības, suņa un pat pelēkas ķēves murgi. – Viņš apklusa un tad skarbi, liekot akcentus, sacīja: – Mums te ir nopietna organizācija, un mēs nodarbojamies ar konkrētu lietu, lai cik neticama tā pirmajā mirklī nešķistu. Turklāt mums ir informācija, ka jūs piekrītat šim viedoklim. Mēs piedāvājam jums sadarbību, un saprotiet beidzot vienreiz un uz visiem laikiem, es neatkārtošos - jums nav citas izvēles. Trešajā šeit "kompots" netiek pasniegts!

Kad ar mani runā, izsmejoši un ķircinot, es ne vienmēr atrodu īstos vārdus un bieži vien ieraujos sevī. Bet, ja mēģina lasīt vai izrunāt notācijas, tad manī iesēžas pretī runāšanas velns.

- Bērns, jūs sakāt? - es uzliesmoju. - Tad netaisiet te bērnudārzu! Ah, ah, mirāžas, mirāžas... Fata morganas... Kas, tavuprāt, mazulīt, tās projicē? Citplanētieši, mazulīt!

Ivanovs skābi saviebās, smagi nopūtās, ielēja konjaku tikai sev, izdzēra to un ar nogurušu skatienu paskatījās man cauri.

– Varbūt nav vērts te ņemties? - Viņš klusi, it kā sev, pajautāja, un pēc viņa toņa sapratu, ka viņš neuzrunā mani, bet it kā sarunājas ar sevi. Skaļi izsaka domas. - Norakstīt kā bezcerīgu materiālu un cauri... Nav cilvēka, nav problēmas. - Viņa skatiens beidzot pievērsās manai sejai, un tas bija smags, nepatīkams, it kā Ivanovam priekšā sēdētu manekens. Nedzīvs objekts. Sava veida traucēklis vai uzmāceklis. – Ierēdņa galvenais bauslis - atteikt visiem. Alga nāk neatkarīgi no pieņemtā lēmuma, bet atteikums noņem problēmu un galvassāpes. Ne par ko nav jādomā, jāuztraucas. Amatpersonu par neizdarību nesoda, bet par lielu aktivitāti iespējams dabūt tik daudz punu, ka var pat pazaudēt silto vietiņu.

Viņš runāja patiesi, un man kļuva baigi.