Mēs atnācām ar mieru…

Es iegāju un nokļuvu plašā kabinetā ar trim lieliem logiem, aizstiklotiem ar tādu pašu matētu, ložu necaurlaidīgu stiklu. Labajā pusē stūrī stāvēja dīvāns, kafijas galdiņš un divi atzveltnes krēsli, bet pretī centrālajam logam aiz liela rakstāmgalda sēdēja kāds, kura seju saskatīt apgrūtināja no loga iespīdošā gaisma.

- Nāciet iekšā, Denis Pavlovič, apsēdieties! - Viņš viesmīlīgi piedāvāja, un es atpazinu operpilnvarotā Sidorova-Petrova balsi.

Durvis aiz manis aizvērās, bet sanitārs iekšā neienāca, paliekot gaitenī.Piegāju pie galda un apsēdos krēslā.

Atgāzies krēslā, Sidorovs smaidot paskatījās uz mani.

- Es taču brīdināju, ka mēs drīz satiksimies.

- Ve-se-lību vēlu,[здра-вия желаю-tulk] - pateicu pa zilbēm, dodot mājienu, ka viņš nav sasveicinājies.

Sidorovs neizrādīja ne mazāko apmulsumu.

- Paldies par novēlējumu, - viņš pamāja. – Man veselība būs laba, bet jūsu veselība visai apšaubāma.

Sajutu iekšā aukstumu. Desmit tūkstoši dolāru, kas tika izņemti no manām kabatām, bija pieklājīga summa, un tagad sapratu, ka šīs banknotes nepavisam nav no Muļķu zemes naudas koka. Labās pasakas beigušās, sākas smagas izrēķināšanās.

Sidorovs pagriezās pret datora displeju, pārskrēja ar pirkstiem pa tastatūru.

- Oho! - ar acīmredzamu uzspēli viņš notēloja pārsteigumu.- Kā tad jūs tā pēkšņi kļuvāt bagāts? Mantojumu saņēmāt?

Ieskatījos viņam sejā un dzimumzīmi zem kreisās acs neatradu. Un tad nemiers, kas bija manī iemitinājies, pēkšņi pārvērtās aukstasinīgā piesardzībā.Vienmēr esmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet izrādījās, ka bezcerīgā situācijā varu par sevi pastāvēt.

- Bet tas, - neatbildot uz jautājumu, es paberzēju pirkstu zem acs, - kur jums pazudis?

- Dzimumzīme? - Sidorovs iesmējās. - Parastā kamuflāža, viena no visvienkāršākajām maskēšanās metodēm. Astoņdesmit procenti liecinieku, kuri  pamanījuši noziedznieku ar dzimumzīmi uz sejas, neatpazīs viņu, kad viņš tiek identificēts bez dzimumzīmes.

Viņa runīgums man nepatika. Pirmajā tikšanās reizē viņš jautājumus ignorēja.

- Tātad noziedznieks? - Es jautāju, samiedzot acis. - Un kā man jūs tagad saukt? Sidorovs? Petrovs? Vai Sidorovs-Petrovs? Vai varbūt Pidorovs-Setrovs?

- Jūsu vietā es te nekļūtu rupjš, - viņš pakratīja galvu. - Sauciet mani par Jevgeņiju Viktoroviču... - Viņš apklusa un pasmaidīja. - ... Ivanovu. Tas ir īstais vārds, tēva vārds un uzvārds.

- Ivanovs?! – Teikt, ka biju pārsteigts, nebūtu vietā. - Un jūs gribat, lai noticu?

- Ticēt vai neticēt - jūsu darīšana. Bet mans uzvārds ir Ivanovs. Labākais veids, kā dezorientēt, ir, jo tuvāk  patiesībai, jo mazāk tai tic.

Neticīgi pakratīju galvu, bet tomēr izlikos, ka ticu. Kāda pēc būtības atšķirība - vai viņš ir Ivanovs, Sidorovs-Kozliščevs vai Petrovs Lielais? Būtu labāk, ja mūsu ceļi nekad nekrustotos.

– Vai nebaidāties, ka, aizejot no šejienes, atklāšu jūsu inkognito?

- Vai jūs no šejienes aiziesiet vai ne, ir atkarīgs tikai no jums.

Tas tika pateikts ar uzsvaru, skatoties man acīs, bet es neticēju pārlieku atklātajam godīgumam. Šeit nekas nebija atkarīgs no manis.

- Tie desmit tūkstoši dolāru, ko jūs atradāt pie manis, ir visa nauda, ​​man vairāk nav, - es pateicu. - kaut ar pletīzeri dedziniet, kaut adatas zem nagiem dzeniet.

Ivanovs riebumā saviebās.

– Nevajag mūs, Denis Pavlovič, jaukt ar kriminālnoziedzniekiem. Mēs esam solīda organizācija, un pie jums atrastie astoņarpus tūkstoši, - viņš uzsvēra summu, - mūs interesē vismazāk.

– Bet tomēr interesē?

– Ne jau pati nauda, ​​bet kur jūs to ņēmāt.

Ļoti gribēju atbildēt tā, kā atbildētu Oksana: "No kamieļa", bet savaldījos.

– Ja sākšu jums godīgi stāstīt, tāpat neticēsiet.

- Kāpēc tad tā?

– Tāpēc, ka solīdās organizācijās neviens netic viņpasaules spēkiem.

- M-jā... - Ivanovs pabungāja ar pirkstiem pa galdu, domīgi skatīdamies kaut kur man garām. – Mums patiešām ir solīda organizācija, bet jūs par to NEKO nezināt.

- Tik ļoti slepena?

Viņš neatbildēja, paskatījās uz displeju, nolasīja tajā man neredzamu ziņojumu un pārbrauca ar pirkstiem pa tastatūru.

Atvērās kabineta durvis, kāds ienāca, bet es principiāli nepagriezos.

Ivanovs pastūma malā tastatūru un ieskatījās man acīs. Ar nopietnu, nemirkšķinošu skatienu.

Sevišķi slepena,- viņš teica. - Tieši par tās mērķiem un uzdevumiem mēs tagad ar jums runāsim.

Atkal auksti drebuļi pārskrēja man cauri ķermenim, un es pakustināju galvu, it kā ap kaklu būtu uzmesta cilpa.

– Tagad saprotu…

- Ko jūs saprotat?

- Vai nu es kļūšu par jūsu aģentu, vai...

- Pamatdoma ir pareiza, - Ivanovs pamāja ar galvu un pēkšņi jautāja: - Ja nemaldos, jūs šodien neesat brokastojis?

- Šodien, tas ir kad? - savukārt atjautāju. Cik diennaktis esmu "nogulējis", ja viņš tik pārliecinoši jautā?

- Šodien tas ir šodien, - sacīja Ivanovs. – Jūs iemidzināja tikai uz pusotru stundu.

Pēc viņa vārdiem izrādījās, ka mani novēro arī dzīvoklī, citādi kā viņš var zināt, ka neesmu ēdis brokastis?  Pa logiem ielūrēja, vai kā? Un ko gan te patiesībā brīnīties, ja organizācija ir īpaši slepena? Maz man ar stikla acīm, kas mani vēro no sērkociņu kastītes.