Mēs atnācām ar mieru…

Doma par pašnāvību apskaidroja prātu, un es nodrebēju. Nē, savos spriedumos es kļūdos. Ar vai bez manis, pasaule nepaliks tāda, kādu es to redzu tagad, jo parādījies noslēpumainais iesūtītais, kas uzradies no nevar saprast no kurienes, un neviens nevar viņus apturēt vai paredzēt, kas tagad notiks. Pacelt tagad rokas pret debesīm un pa visu krustojumu bļaut: “Apstājieties, cilvēki, apdomājiet! Mūsu pēdējā studiņa tuvojas! Jātnieks uz bāla zirga aulekšo! .. " un mani nekavējoties sapakos trakokreklā un nogādās attiecīgajā iestādē. Vispār jau arī tā ir izeja - ja koka lelle mani dabūs arī tur, diez vai man atļaus slimnīcas palātā grebt koka lelles cilvēces iznīcināšanai.

Luksofors krustojumā mirgoja ar gaismām, es stāvēju, skatījos uz to un nezināju, kuru ceļu izvēlēties. Beidzot nolēmu - aizvēršu acis, un, atverot, luksofors parādīs ceļu. Sarkans - beigšu savu dzīvi, dzeltens - došos uz trako māju.

Es aizvēru acis un sajutos pavisam muļķīgi. Krustojumā stāv sirms vīrietis ar aizvērtām acīm un nopietni apdomā, kā izdarīt pašnāvību. Rodas jautājums, kādam velnam? Viss pēc krāsas ir sarkans - asiņu krāsa, dzeltens... Hm... Nu skaidrs kāpēc. Zirgs bālais... Patiešām jucis, ja kaut kas tāds ienāk prātā. Vai tiešām no manis vēl nav izskausts viss patriotisms? Atcerējos, kā Andrejs Osokins runāja par savu dzimteni, un pilnībā viņam piekritu. Ja neviens par mani nerūpējas, tad kāpēc man rūpēties par visiem?! Bet vienalga baidījos atvērt acis.

Tikmēr apkārt kaut kas notika. Skaņas pastiprinājās, dzirdēju pūļa klaigas, pāris reizes nokauca bremzes, noskanēja autotaures... Mani pagrūda vienreiz, otrreiz, un kad pagrūda trešo reizi, uzdrošinājos atvērt acis.

Luksofori bija zaļi visos virzienos, un krustojumā bija radies sastrēgums. Vispār ne pārāk noslogots krustojums, bet uz asfalta esošā ledus dēļ luksofora bojājums radīja, kā ceļu policijā saka, saspringtu satiksmes situāciju.

Autovadītāji un gājēji savā starpā lamājās, bet es jutu, ka man no dvēseles nokrita akmens un garastāvoklis strauji uzlabojās. Par zaļo gaismu nebiku padomājis, bet luksofora avārija izrādījās ļoti laikā. Zaļš nozīmē, ka man jāturpina dzīvot. Ja būtu reliģiozs, tiešām nolemtu, ka te neiztika bez Dieva labās rokas.

Apgriezos un, nešķērsojis ielu, bezmērķīgi devos no krustojuma prom. Nespēju noticēt, ka tā bija tikai nejaušība, bet negribēju arī uzminēt, kurš man šo indulģenci uz dzīvošanu ir devis, lai neizjustu nožēlu. Galu galā sirdsapziņa ir īslaicīgs jēdziens, bet dolāru žūksnis kabatā un ledains slapjums caurajos zābakos ir ļoti materiāli. Finansiālā neatkarība ir ļoti laba lieta, taču labāk nedomāt par jautājuma morālo pusi. Nekad nevar attaisnoties sev, bet es kategoriski nevēlos attaisnoties citiem. Es arī gribu dzīvot, nevis vilkt eksistenci.

Pārdevēja kioskā, kurā iegriezos, lai iegādātos jaunus apavus, mani sagaidīja pārsteidzoši draudzīgi. Nevis tā kā pie tās auskaru pirkšanas Ļubašai. Vai nu viņai bija pienākums bez izšķirības sagaidīt visus pircējus ar viesmīlīgu smaidu, vai arī manā sejā bija lasāms, ka man ir nauda. Liela summa kabatā ļoti izmaina cilvēka izskatu.

- Ko vēlaties iegādāties? Kādai sezonai? Varbūt uzvalku vakaram?

"Vakara" uzvalks man patika. Nezinu, vai viņa mani ķircināja kā negaidīti bagātu kļuvušu lohu, vai varbūt tiešām ir “dienas” un “rīta” uzvalki, bet katram gadījumam, tam es nepievērsu uzmanību. Turklāt viņas priekšlikums radīja gaišu domu. Patiešām, kāpēc pirkt tikai apavus? Mani līdzekļi nav ierobežoti, varu atļauties nomainīt visas drēbes.

- Nekādus  vakara uzvalkus, - ar aplombu paziņoju. - Dodos uz kalnu kūrortu, tāpēc dodiet kaut ko sportisku.

Nebija kur steigties, un, cik vien varēju, es vilku laiku taustot un apskatot lietas, ko pārdevēja nolika uz letes man priekšā. Dabiski, ka ne uz kādu kūrortu braukt netaisījos, tāpēc atteicos no tīri sportiska apģērba un izvēlējos ļoti praktisku. Firmas džinsus, gaišus zābakus, apavu pārvalkus, tīras vilnas džemperi ar augstu apkakli, gandrīz bezsvara dūnu jaku, kā man radās aizdomas, nevis ar dūnām, bet ar polsterētu poliesteri. Nomainīju arī cepuri. Sākumā gribēju paņemt sporta vilnas "gailīti", bet paskatījies spogulī, atteicos. Man par lielu bēdu  vairs nebiju tādā vecumā...Paņēmu cepuri ar nagu no īsas sudraba krāsas kažokādas. Godīgi sakot, tā arī izrādījās ne pārāk piemērota, bet man patika - līdzīgu galvassegu redzēju uz "Bagrationa" slavena mākslinieka portretā. Ja nebūšu pulkvedis - vismaz par tādu izlikšos.

Piedzīvojot neparastu eiforiju no tā, cik viegli šķiros no milzu summas, samaksāju pusotra tūkstoša dolāru, pārģērbos un, atstājis vecās drēbes, pametu veikalu.

Uz ielas atskatījos un pa logu redzēju, kā pārdevēja riebumā bāž manas lupatas papīra maisā. Eh, meitiņ, neesi tu ēdusi bada reizē apsvilušu vilku...

Domājot par ēdienu, man ierūcās vēderā. Un nav nekāds brīnums - brokastīm nebija laika, kad izskrēju no dzīvokļa. Pāris hotdogus nopirkt, vai kā?