Mēs atnācām ar mieru…

Gulēju, pārsteidzoši, mierīgi, nekādi murgi nemocīja, un no rīta pamodos skaidrs kā stikls, it kā vakar nebūtu izdzēris zirga devu universālo miegazāļu. Domas bija skaidras, galva gaiša, ķermenis enerģijas piepildīts, kā divdesmitgadniekam, it kā es būtu kļuvis jaunāks. Nezinu, kā tieši Buratino “ārstēja”, bet rezultāts bija kvalitatīvs. Jau ilgs laiks pagājis, kopš esmu piedzīvojis tādu gara un ķermeņa sparu.

Piesardzīgi pārlūkojot istabu, meklējot staigājošo koka lelli, pataustīju pieri. puns bija uzsūcies bez pēdām, bet problēmas gan ne.

- Ehei,... tu,.... dēls... - klusi pasaucu, bet neviens neatsaucās.

Arī labi. Vismaz problēmas atrisinājums aizkavējās uz nenoteiktu laiku. Dienu vai vairāk - kas zina, cik ilgi šoreiz Buratino izgājis cauri sienai savās darīšanās. Par vienu biju pārliecināts – ne uz visiem laikiem. Nav ko cerēt - secen neies. Ja vien es neapēdīšu kaut ko nesagremojamu.

Uz kafijas galdiņa atradu simts dolāru banknošu paciņu bankas iepakojumā un zīmīti pazīstamajā, greizajā rokrakstā.

"Ceru, ka šitā kādām divām dienām pietiks, lai papētītu pasauli."

 No zīmītes ironija oda pa trim verstīm, bet tas no cilvēciskā viedokļa. Iespējams, vakar Buratino tikai muļķojās, bet tagad es ne par ko nebiju pārliecināts. Īpaši par atnācēju miermīlīgajiem mērķiem. Viņi pārāk mīksti klāja, ka tik nebūtu jāguļ uz cieta - mūžīgo miegu priedes zārkā. Spriežot pēc dažām Buratino piezīmēm, viņš par mūsu pasauli zināja daudz, daudz vairāk, lai tā viegli noticētu manai pasakai par pasaules izzināšanu ar amerikāņu valūtas palīdzību. Lai gan alegoriskā nozīmē man bija taisnība - kāda pie velna var sanākt pasaules izzināšana bez graša kabatā un tukšā dūšā?

Pagrozīju paciņu rokās. Tādu naudu ne tikai turēju rokās pirmo reizi mūžā, bet arī redzēju, tomēr prieku neizjutu. Zināju, kā man to būs jāatstrādā. Droši vien Buratino varētu man iedot tādu paciņu dienā, vai arī varētu piegāzt visu dzīvokli ar dolāriem, kā konfekšu papīriem. Bet pārmērīga nauda, ​​tāpat kā bagātīgs ēdiens, izraisa gremošanas traucējumus: ēdiens kuņģim, nauda garam. Es negribēju izkalst dēļ zelta, kā Koščejs Nemirstīgais, turklāt, ja tiešām nākotnē gaidāms iebrukums, tad aizjūras valūtu sagaida tāds pats liktenis kā padomju rubļus. Personīgi biju piedzīvojis, kā vakardienas nauda dienas laikā pārvērtās nederīgos papīrīšos.

Nolicis paciņu uz galda, aizvilkos uz vannasistabu. Iztīrīju zobus, nomazgāju seju un devos uz virtuvi gatavot brokastis, kad pēkšņi sapratu, ka man steidzami dzīvoklis jāpamet. Nav ko marinēties - Buratino var atgriezties jebkurā mirklī, un tad būs jāsēžas pie darbagalda un jāsāk taisīt leļļu armija. Skaidrs, ka man nav kur sprukt, bet šādā situācijā dvēseli labāk pārdot vēlāk nekā agrāk.

Drudžaini saģērbies, iegrūdu dolārus sava aitādas kažoka kabatā un metos ārā no dzīvokļa. Un, tikai ātrā solī nogājis pāris kvartālus, sāku domāt, kurp doties. Nebija taču kur iet - Ļubaša bija darbā, un pat tad, ja viņa būtu mājās, mani nelaistu pār slieksni, bet gan  tirgū, gan pie Andreja Buratino mani atradīs. Iztēlojos situāciju, kā koka lelle, mani trenkā pa parka sniega kupenām starp izstādītajām gleznām un kliedz nelabā un nesavā balsī: "Tēti Karlo, iesim mājās!" Dažiem tas varbūt šķitīs smieklīgi, bet man nemaz smiekli nenāca.

Un kāpēc  tos dolārus paņēmu līdzi? Kas tas par stulbu ieradumu bāzt naudu kabatā - Buratino noteikti izlems, ka esmu piekritis... No otras puses, kur es likšos? Nez kāpēc biju pārliecināts, ka pat tad, ja steidzami pametīšu pilsētu, aizbraucot pie velnam uz ragiem, koka lelle arī tur mani atradīs.

Iebāzu roku kabatā un sataustīju paciņu. Manuprāt, traka nauda. Nav neviena cilvēka, kurš nesapņotu kļūt bagāts, un es neesmu izņēmums. Bet problēma ir tā, ka mums ir jābūt uzmanīgiem savās vēlmēs - tās var piepildīties. Viena lieta ir, ja bagātība uzkrīt uz galvas pēc līdakas pavēles vai mantojuma veidā, un pavisam kas cits, ja par to jāmaksā pārmērīgi liela cena. Literāro varoņu emocionālie pārdzīvojumi vienmēr tiek uztverti kā savrupi, bet tagad ļoti novērtēju doktora Fausta nemieru.

Apstājos krustcelēs un nolemti paskatījos apkārt. Laiks bija kā vakardien, drūms, ar necaurredzamu pelēku miglu, no kuras pat bez manām problēmām būtu uznākusi dvēseles krēsla. Šķaidot netīra sniega putru, pa ielu steidzās retas automašīnas, pa ietvi, paslīdot uz ledus, savās darīšanās steidzās gājēji. Nez kāpēc nodomāju, ka tad, kad manis vairs nebūs, nekas pasaulē neizmainīsies. Neatkarīgi no tā, vai esmu vai nē, tas nevienu neinteresē, vienīgā atšķirība ir tāda, ka tagad man miglā var uzbraukt, bet, kad nebūs, tad vieta būs tukša.