Mēs atnācām ar mieru…

Istaba bija ārkārtīgi līdzīga cietuma kamerai, tikai tīra un sakopta pēc Eiropas standartiem. Vai tiešām šāda kamera paredzēta priviliģētajiem? Interesanti, kāpēc es nonācu tādā? Reti piedzeros, nekad nezaudēju atmiņu un arī neiesaistos kautiņos. Tāds nu esmu dzimis - kluss, vienkāršs cilvēciņš. Bet visam jāatgadās pirmo reizi – varbūt šņabis izrādījās viltots, radīja īssavienojumu smadzenēs, un es iemaisījos kādā kautiņā?

Istabā spoguļa, lai palūkotos, vai sejā nav zilumu, nebija, un es sāku pārlūkot, vai uz drēbēm nav asiņu. Drēbes bija jaunas, tīras, un tikai tad es sāku kaut ko atcerēties. Šķiet, ka drēbes nav no kāda svešinieka pleca, šķiet, ka pats vakar nopirku... Un tad šķiet, gribēju pusdienot Centrālās viesnīcas restorānā... Miegdamies no spožās gaismas, atkal paskatījos apkārt. Varbūt, "Centrālē" piedzēros līdz velniņiem, un gādīgie šveicari nekavējoties aizvadīja mani uz istabiņu.

Pavilku ar pirkstu gar sienu un pārsteigts atklāju, ka tā nav balināta, bet gan no plastmasas ar oriģinālu tekstūru. Vai viesnīcas numuri būtu stilizēti kā cietuma kameras? Pilnīgas muļķības. Es pakratīju galvu, un tad man pakausī kaut kas noknakšķēja, karsts vilnis pārskrēja pār galvas virsmu, un  atmiņa atjaunojās.

Hm-jā... Šī noteikti nav "Centrāla" viesnīca, bet cietums, pie kam ļoti ērts. Pie griestiem dzīvsudraba lampa, režģa vietā uz loga  matēts stikls, neapšaubāmi ložu necaurlaidīgs. Bet grīda nav cementa, silta - nupat pamanīju, ka staigāju zeķēs, bet aukstumu nejūtu. Pārbaudīju kabatas, bet tajās neko neatradu. Dokumenti, atslēgas, nauda – viss bija pazudis. Nebija jakas, cepures un jaunās mohēras šalles. Pazudusi arī pavisam jaunā džinsu josta. Galu galā taču cietums - lai nemēģinātu pakārties, lai gan, kā to var izdarīt ar jaku vai cepuri, nav līdz galam skaidrs. Par jostu un šalli protams, viss kārtībā... Paskatījos zem gultas, atradu tur apavu pārvalkus, uzvilku bahilas. Tiesa, šeit īpaši nepastaigāsi – četri soļi no durvīm līdz logam, un četri soļi no loga līdz durvīm. Maratona distance. Te nu bija artišoki ar konjaku ... Ironizēji par "Centrālo"? Saņem nu!

Jau iepriekš paredzot rezultātu, pavilku durvju rokturi, taču, kā jau gaidīts, durvis neatvērās. Nebija ko darīt, piegāju pie galda un izmēģināju tā izturību. Plastmasas plāksne sēdēja sienā kā iebetonēta. Apsēdos uz plaukta-krēsla. Tas nav cietums, bet drīzāk gan trako māja, tikai atkal priviliģētām personām - gultas veļa bija sniegbalta.

It kā apstiprinot manas domas, durvis klusi atvērās, un uz sliekšņa parādījās kalsnējs vīrietis baltā halātā ar bezkaislīgu seju. Viņš piegāja pie galda, nolika man priekšā vienreiz lietojamu krūzi un piepildīja to no plastmasas pudeles.

- Dzeriet!

Atnācēja balss bija tikpat bezkrāsaina un bez izteiksmes kā viņa seja. Diez vai ārsts, drīzāk sanitārs.

Paņēmu glāzi un uzmanīgi to paostīju. Šķidrums nesmaržoja.

- Dzeriet! Tas noņems galvassāpes.

Galva gandrīz nesāpēja, bet pasāļo mikstūru paklausīgi izdzēru. Ja šī patiešām ir psihiatriskā slimnīca, tad atteikties nevajadzētu. Ja zāles dzert negribēsi, tās injicēs ar varu. Paskatījos uz baltā halātā tērptā vīrieša atlētisko figūru un sapratu, ka spēka darbībām pret mani otrs sanitārs nebūs vajadzīgs. Šis tiks galā ar diviem tādiem kā es.

– Kādi lūgumi, sūdzības? - Viņš pajautāja, paņemot no manis tukšo glāzi.

Jautājums bija tik muļķīgs, ka es nespēju atturēties nepaironizējis:

- Paziņojiet Apvienoto Nāciju Organizācijai, ka šeit attiecībā pret mani tiek rupji pārkāptas cilvēktiesības.

- Vēl kādi citi lūgumi? - viņš jautāja tādā tonī, it kā grasītos nekavējoties izpildīt pirmo.

- ir gan.

- Kādi?

- Ēst gribu!

- Ko jums pasūtīt?

Es pārsteigts ieskatījos sanitāra aukstajās acīs. Joko, vai kā? Labi, arī es pajokošu.

- Artišokus! - paziņoju, nenovēršot acis no viņa sejas.

Bet sanitāra miers bija nepārspējams.

- Un viss?

- Konjaku... - es nomurmināju, zaudējot visas cerības uz savstarpēju sapratni. Psihiatriskās slimnīcas plakanais humors nebija priekš manis. Ja to var saukt par humoru.

Sanitārs apgriezās, izgāja pa durvīm un no turienes paaicināja:

- Sekojiet man.

Es negaidīju otru uzaicinājumu un devos ārā.

- Seju pret sienu, rokas aiz muguras! - pavēlēja sanitārs.

Protestēt nebija jēgas, un es paklausīgi pagriezos ar seju pret sienu. - Šī ir psihiatriskā slimnīca vai cietums?

Sanitārs aizcirta durvis un atkal pavēlēja.

- Pa kreisi un uz priekšu!

Un es gāju pa tumšo šauro gaiteni, nepaužot sašutumu par to, ka sākumā sanitārs piedāvāja viņam sekot. Manā stāvoklī nav ko izrādīt sašutumu. Blāvā gaisma, kas iedegās, kad mēs gājām uz priekšu, aiz mums nodzisa, un nebija iespējams noteikt gaiteņa garumu. Sākumā durvis abās gaiteņa pusēs atradās tuvu viena otrai, pēc tam tās kļuva retākas.

- Stāt! – izdzirdēju, kad nogājām divdesmit metrus.

Sanitārs atvēra durvis kreisajā pusē un pavēlēja:

- Ejiet iekšā.