Mēs atnācām ar mieru…

Nospļāvos. Parastais dzīvesveids - ēst to, kas lētāks, lai tikai pierītos - negribēja atdot savas pozīcijas. Ar tādu naudu - un hotdogus? Nē, mans dārgais, ir jāizspiež no sevis vergs, kā teica viens no klasiķiem. Precīzi neatceros, literatūras klasiķis vai marksists-ļeņinists, bet viņš pateica pareizi. Un tāpēc nebūs grēks aiziet uz restorānu - pasūtīt artišokus, konjaku... Artišokus nekad neesmu ēdis, savās acīs neesmu redzējis, bet kāpēc gan šodien nepamēģināt? Grozies kā gribi, bet rīt būs jānīkst pie darbagalda - izvēle izdarīta. Kā teica Cēzars, kauliņi ir mesti, Rubikons šķērsots. Nezinu, cik salda ir dzīve Rubikona otrā pusē, bet ar dolāru žūksni kabatā ir vērts pamēģināt.

Pēdējo reizi restorānu apmeklēju studenta gados un, godīgi sakot, tagad pat nezināju, kur pilsētā vispār ir kāds restorāns. Vizuālā atmiņa ir ļoti viltīga lieta – ja kaut ko nevari atļauties, tu to nemaz nepamani. Nedaudz padomāju un devos uz pilsētas centru, kur nesen bija uzcelta pieczvaigžņu viesnīca "Central". Es nezinu, kurš anglomāns izdomāja krievu ausij tik jēgpilno vārdu, varbūt mēram Poļiščukam bija nostalģija pēc vētrainās jaunības? Lai nu kā, bet tagad katrs deputāts un uzņēmējs, kurš ir viesojies mūsu pilsētā, var ar lepnumu paziņot, ka kādu laiku pavadījis Krievijas "Centrālē". Un velns viņus rāvis, tos mūsu biznesmeņus un viņu nostalģiju! Man galvenais, lai viesnīcā būtu ne tikai labs restorāns, bet arī šiks. ja līksmot tad līksmot! Krieviski. Kā pirms nāves.

Es izgāju pa Akadēmiķa Amosova ielu un nogriezos uz Uzvaras prospekta. Vēl divi kvartāli - un viesnīca.

Apsteidzot mani, ceļa malā piebrauca melns mikroautobuss ar tonētiem logiem. Durvis nedaudz atvērās, no salona paskatījās spēcīgs puisis un uzsauca:

- Jaunais cilvēk!

- Vai jūs to man? – biju pārsteigts, neizpratnē skatīdamies apkārt.

- Jums, jums. Varat pastāstīt, kā nokļūt Puškina bulvārī?

- Paldies par jauno cilvēku, - pasmaidīju, piegāju tuvāk un noliecos. - Pirmajā krustojumā, - rādīju ar roku, - pagriezieties pa labi, un tad ...

Pabeigt nepaspēju. Kāds mani no mugurpuses pagrūda, pasažieris saķēra mani aiz jakas, un vienā acu mirklī es atrados mikroautobusa salonā uz grīdas, ar seju pie tās.

– Nemēģini bļaut! - brīdināja pasažieris.Viņš jau sēdēja man virsū un, rokas savilkdams aiz muguras, uz plaukstu locītavām uzlika roku dzelžus.

Ne tikai bļaut, nevarēju pat paelpot - no negaidītā uzbrukuma man aizžņaudzās kakls .

Man pāri galvai uzvilka auduma maisu, un mašīna rāvās uz priekšu.

– Vai nebūtu labāk aizlīmēt viņam muti ar līmlenti? - Kāds cits pajautāja.

Mani pacēla no grīdas un apsēdināja sēdeklī.

- Nav vērts. Viņš ir prātīgs cilvēks... vai ne?

Caur maisa audumu jutu, ka kāds uzelpo man uz vaiga. Kakls joprojām neatlaidās, un es tikai pamāju. Sasodīts, re, kādus artišokus dabūju! Ar konjaku...

- Tūlīt mēs labāk izdarīsim...

Jutu, kā man atrota piedurkni, mēģināju pretoties un nokunkstējos.

– Nepretojies, tā es varu caurdurt vēnu!

 Rokā iedūrās adata, un es pārstāju raustīties.

- Tā būs labāk…

- Ko viņš tur īd?  Mēli no bailēm norijis? Patausti, bikses nav piečurājis?

Apziņa sāka apmākties, arvien šaurākā virpulī manu acu priekšā neprātīgi virpuļoja tumsa.

- Ja tev interesē, tad pats arī tausti... - atnāca līdz ausīm, kā caur vati, un es izkritu no realitātes.

ASTOTĀ NODAĻA

Kā no paģirām, sāpēja galva, mute bija sausa, negribējās atvērt acis. Nokāru roku, taustījos pēc ūdens pudeles, ko vienmēr noliku pie gultas uz nakti, bet neko neatradu. Kur es vakar tā, ka aizmirsu ieliet ūdeni, un gaisma... gaismu neizslēdzu? Tā caur aizvērtiem plakstiņiem griež, ka sāp acis... Pag, no kurienes tik spoža gaisma? Man istabā viena spuldzīte lustrā, un pat tā taupības labad mazjaudas. Mūžīgā puskrēsla.

Aizsedzis acis ar roku, pavēru plakstiņus. Gulēju nevis savā dīvānā, bet uz gultas nepazīstamā istabā ar balinātām sienām, svešā džemperī un svešās džinsās. Novaidējies piecēlos sēdus un, joprojām sargādams acis no spilgtās gaismas, paskatījos apkārt.

Istaba bija neliela – divi reiz trīs metri –, bet ar augstiem griestiem, no kurienes plūda neizturami spilgta gaisma. Sienā pie gultas galvgaļa divu metru augstumā bija neliels lodziņš, pretī dzelzs durvis, blakus izlietne. No šīs sienas dažādos līmeņos izvirzījās divi balti plaukti. Viens plaukts lielāks un augstāks - galds, otrs mazāks un zemāks - krēsls. Kur, pie velna, esmu nonācis? Ar ko vakar tik ļoti piedzēros?

Piesteberēju pie izlietnes, atgriezu krānu un, noliecies pie tā, sāku alkatīgi dzert ledusauksto ūdeni, līdz sāka salt zobi. Sausums mutē pazuda, bet domas skaidrākas nekļuva. Uz izlietnes plaukta stāvēja ziepes, no glāzes rēgojās zobu pastas tūbiņa un zobu birste, blakus karājās dvielis. Visi aksesuāri jauni, nelietoti. Kur tad es galu galā atrodos?!

Atkal atvēru krānu, pabāzu zem tā galvu, nomazgājos un sāku berzēties ar dvieli. Ledainais ūdens galvassāpes mazināja, un apziņa sāka lēnām skaidroties.