Mēs atnācām ar mieru…

Stenēdams kā vecs večuks nostājos četrrāpus un no grīdas ierāpos krēslā. Buratino sēdēja uz galda malas, šūpoja kājas un jautri skatījās manī. Ne dod, ne ņem palaidņa puika. Blakus viņam uz galda gulēja, izjaukts līdz pēdējai skrūvei, audio atskaņotājs, starp detaļām trūka skaļruņa. Buratino bija atradis labāku veidu, kā reproducēt skaņu, un pat baterijas nebija vajadzīgas – tās vienkārši gulēja starp atskaņotāja daļām. Tā-a. Vēja radīšanai, staigāšanai cauri sienām, hipnozei jāpievieno vēl brīva atmosfēras elektrības lietošana. Tas ir, iegūstot to no nekā. Šādas spējas būtu vairāk piemērotas dēmonam, nevis citplanētietim. Taču mani spriedumi par atnācēju tehnoloģiju līmeni ne ar ko neatšķiras no viduslaiku mūka-vientuļnieka viedokļa, kura rokās nonācis mūsdienu elektroniskais pulkstenis.

Manu skatienu pārtvēra Buratino.

- Atvaino par tavas audio ierīces izjaukšanu. Bet tā būs vieglāk sarunāties. Viņš izvilka no bezpiedurkņu jakas azotes simts dolāru banknoti un pasniedza to man. – Ceru, lai kompensētu zaudējumus, ar šito pietiks?

“Šitā” pietiktu diviem desmitiem ķīniešu audio atskaņotāju.. Jau tirgū es sapratu, ka atnācēji nenojauš par preču un pakalpojumu izmaksām un mētājas ar naudu pa labi, pa kreisi un tikai ar simts dolāru banknotēm. Varbūt tā vietā, lai taisītu lelles, apgādāt tās ar skaļruņiem? Tirdzniecība vienmēr ir izdevīgāka par ražošanu, un nekas nav jādara ar rokām.

Paskatījos uz Buratino un sapratu, ka  šādu priekšlikumu nav vērts pat izteikt. Pirmkārt, viņiem ir vajadzīgi ķermeņi. Ķermeņi un acis, bet viss pārējais - dekorācija. Un man nekur nesprukt...

– Tātad jūs atnācāt pie mums tikai un vienīgi intereses pēc? - pajautāju.

- Jā. Hi hi ha-ha, he-he! Tik daudz jaunu iespēju!

- Iespēju kam?

- Izzināt pasauli, - Buratino neizpratnē paraustīja plecus. - Vai tad jūs ne tādēļ dzīvojat?

Hm-jā... "izzināt pasauli..." Svētīgi tie, kas nedzīvo tikai savai dienišķajai maizei.

- Nu kā tad! - ar pārspīlētu entuziasmu izsaucos. - Tikai šim nolūkam!

Varbūt pasaku Buratino manam entuziasmam, tāpat kā lapsas Alises naudas kokam, būtu noticējis taču šis Buratino uztvēra falšās notis. Šo to par mums viņš jau zināja.

- Tiešām? Viņš ar šaubām pajautāja. - Kāpēc tad jums vajadzīgi tie zaļie papīrīši?

– Tieši pasaules izzināšanai! - mani nesa tālāk, un no kurienes manī tik daudz sarkasma. - Mēs uz pasauli skatāmies caur tiem. Kam to vairāk, tam arī zināšanu vairāk.

- Tad tev būtu jāsaprot, kāpēc man vajag tik daudz leļļu, - viņš teica.

Ironija no manis izplūda kā gaiss no pārdurta balona. Nezinu, kas viņam bija prātā, bet manā izpratnē viņa teiktais asociējās tikai ar ciešām marionešu vīru rindām ar nekādā gadījumā ne leļļu ieročiem rokās. uz neko vairāk nebiju spējīgs. Man atkal sasāpējās galva, un es uzmanīgi pieskāros punam uz pieres.

- Esmu noguris, un man sāp galva... - nomurmināju, izvairoties no slidenās tēmas. - Pagulēt vajadzētu, rīts ir gudrāks par vakaru.

- Vai tad tu neesi izgulējies pietiekami? – Buratino neticīgi novilka.

- Žēl, ka ar āmuru pa pieri nedabūji, - īgni atcirtu. – Tad būtu sapratis, kas ir trauma.

Vēlreiz pieskāros pierei. Kur nu viņam saprast - viņam piere no koka...  Gulēt man negribējās, bet arī sarunu turpināt nebija vēlēšanās. Lēmumu strādāt priekš atnācējiem vai nē vislabāk atlikt līdz rītam, lai gan man bija aizdomas, ka no tā atteikties nebūs iespējams. Pārāk lieli trumpji atradās koka lelles rokās, un, neskatoties uz to, ka Buratino tikai neviļus deva mājienus par šantāžas iespējamību, nekas cits neatlika, kā vien piekrist viņa noteikumiem. Vai arī atlikt lēmumu līdz rītam bezjēdzīgā cerībā - varbūt kaut kā izvairīšos.

- Tāpēc ieņemšu zāles un iešu pagulēt ...

Piecēlos no krēsla un devos uz virtuvi, apspiežot dedzinošo vēlmi sagrābt Buratino un noraut viņam rokas un kājas, un pie reizes arī galvu. Tomēr varēja gadījties kas ļaunāks par punu uz pieres, man pietika ar vienu eksperimentu.

Virtuvē no skapja izņēmu šņabja pudeli, pielēju pilnu glāzi un izdzēru. Lai ātrāk piedzertos, neko neuzkodu, bet paostīju maizes gabaliņu.

– Vai tas palīdz? - līdzjūtīgi jautāja Buratino, kurš man sekoja kā piesiets.

- Pamēģini pats, - nomurmināju un neviļus pasmaidīju, iztēlojoties, kā mēs sēžam pie virtuves galda, dzeram šņabi un ostam maizes kumosus. Trīs, kā pasakā. Bet ko - normāls pudeles brālis izrādītos! Ja tik viņš varētu dzert, labāk ar viņu šņabi ieraut, nekā...

Acīs sāka migloties, apziņa izplūda, un es nedroši aizvilkos līdz dīvānam.

- Apgulies, apgulies...- man apkārt rosījās koka lelle. - Palīdzēšu tev, paārstēšu...

Vārdu nozīme paslīdēja garām apziņai, un bija vienalga, ko ar mani darīs Buratino. Krievu cilvēkam nav labāku zāļu par šņabi. Panaceja pret visām slimībām.