Читаем Mēs atnācām ar mieru… полностью

Mēs atnācām ar mieru…

Kad izgāju uz lodžijas, Buratino jau stāvēja uz darbagalda un turēja rokās zīmuli. Ieraudzījis mani, viņš kā ar lauzni sāka ar zīmuli bakstīt pa darbagaldu. zīmuli viņš turēja kaut kā savādi, un, kad ciešāk ieskatījos, sapratu, ka viņam pirksti ir saliekušies plaukstai pretējā virzienā.

- Tu turi zīmuli nepareizi, - es sacīju un parādīju, kā saliecas cilvēka pirksti.

Buratino par šo piezīmi šausmīgi saniknojās, pakustināja žokli, pabolīja acis un atkal sāka ar divkāršu spēku dauzīt pa darbagaldu. Tikai tad es beidzot pamanīju, ka viņš sit ar zīmuli pa uzrakstīto papīru, ko vakar pats bija atstājis.

"izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo piekariņu."

"Kā tad, visu laiku par to vien lauzīju galvu!" - Gandrīz izgrūdu, bet neko neteicu un sāku enerģiski berzēt deniņus. Neko jau sev uzdevums! Elektroniskā līmenī mākslīgajam intelektam šī problēma it kā ir atrisināta, bet mehāniskai lellei... Kuram gan varēja ienākt prātā, ka tādai varētu izrādīties intelekts?

Un tomēr šo problēmu atrisināju burtiski uzreiz. Precīzāk, nevis atrisināju, bet atradu izeju no situācijas, lai tikai atkratītos. Apsēdos uz krēsla, izvilku no darbagalda atvilktnes pīkstuli, ko izmanto leļļu teātra aktieri, paliku zem mēles un nopīkstināju:

- Vai sata ielice teles?

Izņēmis pīkstuli no mutes, noliku to pie Buratino kājām.

- Tikai nestādos priekšā, kā tu tajā pūtīsi.

Buratino nosvieda zīmuli malā, uzmanīgi paskatījās uz pīkstuli, uz manu muti un vēlreiz uz pīkstuli. Tad uzkāpa uz tā ar kāju, un pīkstulis pēkšņi novibrēja.

- Skanas palpaute - viens, tivi, tlis ...

"Kas tādam ko nesarīkot vēju..." - es apmulsumā nodomāju un atcerējos, kā no nesaprotamā caurvēja pie sienas šūpojās lelles.

Buratino norāva savu jaku bez piedurknēm, paķēra pīkstuli, pagrieza galvu par simt astoņdesmit grādiem un, rokas izgriezis, iesprauda to muguras spraugā, kur agrāk atradās "smiekli". Tad atkal uzvilka jaku bez piedurknēm, atgrieza galvu normālā stāvoklī un paskatījās uz mani.

- Sveiks, teti Kalo! - viņš iejūtīgi pateica un pēkšņi pavisam vieglprātīgā tonī piebilda: - He-he, ha-ha, hīi-hi!

- Sveiks, dēliņ, - pasmaidīju un pirmo reizi neapvainojos par savu iesauku. Notiekošais bija kā leļļu izrādē – tikai neredzēju lelles vadītāju. - Ko pastāstīsi?

- Atvel talpa kalta atvikni, teti Kalo!

Acis viņam mirdzēja, mute līdz ausīm smaidīja ar mūžīgo smaidu, un tagad viņš bija ārkārtīgi līdzīgs īstajam Buratino, kurš atnesis tētim Karlo zelta atslēdziņu.

Atvēru darbagalda atvilktni un ieraudzīju simtdolāru banknošu žūksni un sešas sērkociņu kastītes ar stikla acīm. Naudas koks Muļķu zemē nesa augļus nevis zelta monētās, bet gan zaļās banknotēs.

- Un kur tad materiāls? Es mehāniski pajautāju, acumirklī nojaušot, ko tas viss nozīmē.

- Zem talpa kalta! - jautri paziņoja Buratino.

Paskatījos zem darbagalda un atradu glītu malkas klēpīti no universitātes Ģeogrāfijas katedras kolekcijas dažādajiem mežiem. Uz dažām pagalēm saglabājušās pat inventāra numuru uzlīmes.

– Kāpēc jums nepieciešamas neparastas koku sugas? Tas ir svarīgi?

- Ne! Ta izlaca. Svalikas acis, bet palejam teles jepkuls netsivs matelials. Bet tu tak lelles tikai no koka taisi?

- No jebkura materiāla, kas ir pietiekami plastisks, - es iebildu. Lelles vēlme atbildēt uz jautājumiem bija pārliecinoša. - No kurienes tā nauda?

Tomēr sapriecājos par agru.

- No kamiela! - negaidīti atcirta Buratino, un viņa tonī ieskanējās pazīstamās notis. - He-he, ha-ha, hi-hi!

- Bet rupjam palikt gan nevajag, - stingri pateicu.

Smieklīgais lelles izskats, kas raustījās uz darbagalda, nekādā veidā nešķita saistāms ar citplanētiešiem, īpaši agresoriem. Pārāk ilgi biju nostrādājis teātrī un tā biju pieradis, ka lelles kustas un runā, ka atdzīvojušos Buratino man šķita, nebūtu grēks pamācīt.

- lapi, teti Kalo - lelle piekrita. - Jauta. Ja valesu, atpiltesu.

Mazliet padomāju, bet galva strādāja slikti, tāpēc nevarēju atrast neko labāku kā uzdot citu idiotisku jautājumu:

- Kas tu esi?

Viņš atkal sāka lekties.

- vectevs Pihto! – Buratino izplūda smieklos.

Pretēji solījumam viņš aizrādījumus nebija ņēmis vērā. Nu, ko no tāda paņemsi? Lelle, ir lelle.

- Man tevi tā arī saukt? - atradu izeju.

Lelle padomāja, paraustīja plecus un pakratīja galvu.

- Ne-a. Sauc lapak pal Pulatino, lai citi nejauktu. Pie jums tacu so lelli ta sauc?

– Kā tad tā, sava, īstā vārda nav?

- Ne. – Buratino pavilcinājās. - Neesmu viens. Te il tikai tala no manis.

Padomāju. Situācija ne visai iegūla galvā, bet jautājumu atradu.