Mēs atnācām ar mieru…

- Tev vajadzēja mani redzēt, kad es tās novēroju pirmo reizi, - viņš iesmējās.

Atcerējos savu stāvokli, kad Buratino atdzīvojās. Atklāti sakot, nav patīkami. Vai nu tas vien vēl būs... Mēs ar Andreju esam iekūlušies nepatikšanās līdz pašam pakausim. Un nevaram izkļūt no šī purva.

- Tu ar savu pasūtītāju satiecies?

- Nē.

– Bet kā tad viņš paņem produkciju?

- Nezinu. – Andrejs atvēra galda atvilktni, kuras apakšā bija plāna simts dolāru banknošu paciņa. - Nolieku gatavo produkciju šeit, un atnākot no rīta tās vietā atrodu naudu.

- Hm- jā ... - es novilku un beidzot izšķīros par galveno jautājumu: - Kā tu domā, kas viņi ir?

– Bet velns ta viņu zina! - Andrejs saviebās un sirdīgi atmeta ar roku. – Vai tev nav vienalga, kam tu pārdod savu dvēseli? Agrāk būtu teikuši - ļauniem gariem, tagad - citplanētiešiem no kosmosa... Pajautā vēl, ko viņi vēlas. - Viņa lūpas skāra sarkastisks smīns, un viņš pats atbildēja uz savu jautājumu: - Paverdzināt zemi! Manis pēc, ja  šitā maksās, var arī vergot!

- Savu dzimteni izpārdod!...- es šķībi nosmaidīju.

Bet Andrejs manus vārdus uztvēra negaidīti naidīgi.

- Dzimteni?! - viņš saniknojās. - Kādu pie velna vēl dzimteni?! Īsta valsts rūpējas par saviem pilsoņiem, bet mūsu pilsoņus apdīrā kā lūkus! Un, ja valsts par mani interesējas tikai un vienīgi kā par "ieraušanas" priekšmetu, tad tādu dzimteni nav grēks pārdot, ja tik ir kas nopērk. Ja slauka pret tevi kājas, uzvelc zābakus ar biezām zolēm un sāc spārdīties!

- Eh tu, kolaboracionists atradies, - es izsmējīgi pašūpoju galvu.

- Kāds nu esmu... - atdziestot, Andrejs nomurmināja.

- Bet ja nopietni, ko pasāksim?

- Nu to arī pasāksim! Viņš aizkaitināti atmeta. - Es - pūtīšu stikla acis, tu - taisīsi lelles. Tev ir kādi citi varianti?

"Bet viņam taisnība!" – es biju šausmās. Citu variantu nav. Vai nu skraidīt pa varas iestādēm un pierādīt, ka lellēs iekļuvuši ļaunie gari vai arī mēs kontaktējam ar citplanētiešiem. Trešais ceļš uz trako māju. Arī atteikties no darba negribēju – tik tikko biju sajutis, ka sāku izrāpties no finansiālās bedres un pasaulē ir vēl kādas intereses, bez raizēm, kur ņemt naudu, lai paēstu. Ja jālien atpakaļ tajā purvā, tad labāk uzreiz kaņepju cilpu kaklā. Bija vēlme dzīvot, nevis eksistēt, bet patriotismu izrādīt vēlēšanās nebija. Kurš gan to novērtēs? Būt nezināmam varonim, tāpat kā mirt, nešķita pievilcīgi.

- Klausies, Andrej, tu taču universitātē strādā, daudzus zinātniekus pazīsti, - es ierunājos. – Varbūt kādam no viņiem vajadzētu pastāstīt par mūsu problēmu? Varbūt ieteiks kaut ko saprātīgu.

- Mūsu zinātnieki ?! – Andrejs tikpat negaidīti kā tikko bija sašutis, uzjautrinājās. – Ja arī kaut kur ir īsti zinātnieki, tad mūsu augstskolā tādu nav. Nezinu, par kādām tēmām kandidāti un zinātņu doktori aizstāvēja savas disertācijas, tikai zinātniskajā pasaulē viņu sasniegumi nav zināmi. Zirnekļi burkā! Vienīgais, ko viņi dara – sēžas viens uz otra, lai ieņemtu vietu tuvāk valsts barotavai. Re, dekāns uz mani skatās kā vilks, ka es viņu nenoskaitu naudiņu no papildu ienākumiem. Viņš būtu mani ar prieku iztriecis, bet tad stikla pūšanas darbnīcu slēgtu, bet viņu pašu izēstu. Pretendentu uz silto dekāna amatu ir daudz.

- Beidz gausties, - saviebos, - citādi arī es sākšu raudāt par savām personīgajām nepatikšanām. Vai ir veste pie kā?

- Nē. Bet ir spirts. Gribi?

- Negribu. Arī bez tā galva iet uz riņķi. Kas tā mums par mentalitāti - kā problēma, nav labāka veida, kā to aizliet ar alkoholu?

- Tas tādēļ, ka mūsu ar tevi problēma ir neatrisināma, - Andrejs paraustīja plecus. - Mazāk lauzi par to galvu, strādā un krāj zaļos. Un, ja jūies slikti, ierauj šņabīti.

- Tas tev tā šķiet, ka tā ir neatrisināma - nepiekritu. - Citplanētieši, iebrukums, rokas augšā ...

Andrejs savilka grimasi kā sāpēs.

Nospļauties man, kas viņi ir — iebrukuma avangards, mierīgi pētnieki, viņpasaules spēki vai vietējas nozīmes Armagedona priekšvēstneši. Kas viņus te iesūtījis, no kurienes un kādam nolūkam. Viņi maksā, ļauj dzīvot, un pietiek, ir labi.

- Iesūtīti, tu saki?

Andrejs samiedza acis.

- Mēdīties gribi?

- Bet kas, tu esi japānis?

– Kāds ar to sakars japāņiem? – Andrejs nesaprata.

- Japāņu valodā nav skaņas “l”.

- Burta?

- Viņiem burtu vispār nav.

- Japonopētnieks atradies ...

– no stiklu pūsēja dzirdu.

- Vai ta ".. pūsēja"? – Andrejs apvainojās.

- Tāpat kā "japono..." - es nepaliku parādā.

Pēdējais vārds palika man, un mēs apklusām.

Izlaiduši tvaiku šajā tukšvārdīgajā sadursmē, pēkšņi sapratām, ka vairs nav par ko runāt. Neko nebijām noskaidrojuši, nebijā,m nonākuši pie nekāda lēmuma un diez vai arī nonāksim. Velti saka, ka patiesība dzimst strīdos. Strīdos parādās zilumi un tiek izdauzīti zobi, bet problēmas nevis atrisinās, bet saasinās.

Andrejs trokšņaini nopūtās, noliecās un no pagaldes izvilka litra pudeli bez uzraksta.

- Ierausim spirtu, aizmiglosim smadzenes?

Pakratīju galvu.

- Negribu. – Dvēselē valdīja nelāgums, un es izmisīgi gribēju pabūt viens. - Laikam iešu…