Mēs atnācām ar mieru…

Tālāk nebija vērts jautāt – redzēju, ka Mirons vai nu atteiksies runāt, vai samelos. Bet ar to pietika, lai saprastu, ka versija par Sidorovu kā sīko krāpnieku ir nepareiza - blēži nenodarbojas ar skrupulozu informācijas vākšanu. Jā, bet kāpēc tad milicijas iecirknī teica, ka viņiem tāda darbinieka nav?

Pār muguru pārskrēja drebuļi. Vai tiešām FSB? Tur jebkurus dokumentus var izdrukāt un nosaukt sevi par jebko. Bet kāpēc par parastu leļļu meistaru varētu ieinteresēties Federālais drošības dienests?

- Vai Andrjuhas adresi tu zini?

- Osokina? – Mirons bija pārsteigts. - Kāpēc tev vajag?

- Mums jāparunā. Tātad zini?

- Nē. Bet es zinu, kur viņš strādā.

- To es arī zinu... Labi, tad iešu.

- Pagaidi, - Mirons saķēra manu piedurkni. - Ikonu iesvētīšana baznīcā notiek pirms pusdienlaika, tāpēc apmēram pēc piecpadsmit minūtēm man klienti beigsies. Būšu brīvs, iesim kopā. Mums ir nauda, ​​pasēdēsim kopā, iedzersim šņabīti ...

Es paskatījos viņam acīs un pamanīju, ka Mironam ne tikai šņabi iedzert gribas. Viņam acīs bija kaut kas tāds, kas lika man neticēt viņa vārdu patiesumam.

- Nē. Man jāparunā ar Andrjuhu tet-a-tet. Pasēdēsim un iedzersim šņabi citreiz.

- Paskaties vien, kādi mēs... - Mirons bija aizvainots. - Kā tik esam bagāti kļuvuši, tā noslēpumi mums parādījušies...

Un atkal es uztvēru viņa vārdos nepatiesīgumu. Nevis aizvainojums, bet kaut kas cits, ko es saklausīju Mirona intonācijā, bet ko tieši,  nevarēju saprast. Sakrājies tik daudz personisku problēmu, ka ikviens vārds šķiet aizdomīgs.

- Visu gaišu, - atsvešināti pamāju ar roku un devos ārā no skvēra uz universitātes pilsētiņu.

Dodoties lejā uz krastmalu, pagāju garām trīs divpadsmitstāvu studentu kopmītnēm un pagriezos uz mācību ēkām. Stikla pūšanas cehs atradās vienstāva ēkā starp fizikas un ķīmijas katedru ēkām.

Par spīti aukstajam laikam, darbnīcas durvis bija plaši vaļā, un no turienes vilka karstums.Iegāju iekšā un paskatījos apkārt. Kreisajā stūrī ar gaismām mirguļoja mufeļkrāsns, labajā stūrī bija sastindzis ar GOI zaļo pastu nosmērēts pulēšanas ritenis, un starp tiem gar tukšo sienu stiepās garš galds ar ugunsizturīgu pārklājumu un uzstādīti trīs stacionāri gāzes degļi. Divi nedarbojās, bet centrālajā liesmā, ap karstu stikla lodi, sēdēdams uz augsta ķeblīša, ar muguru pret darbnīcas ieeju, būrās Andrejs Osokins. Gaudoja izplūdes ventilācija, rēca gāzes deglis, tāpēc viņš nedzirdēja manus soļus un nepagriezās.

Piegāju tuvāk un viņam aiz muguras sāku skatīties. Degļa ugunī stikla caurules galā griezās neliela acs, bet ne brūna, kā tās, kuras biju ielicis Buratino, bet zila. Ar ātrām rotējošām kustībām Andrejs izvilka caurulīti no acs līdz kapilāra biezumam, izslēdza deglī pūsto gaisu, kādu brīdi turēja aci zemas temperatūras liesmā un beidzot uzlika uz azbesta segas gabala. .

- Atliek iepildīt glicerīnu un aizlodēt, - es aiz muguras ierunājos.

Andrejs pagriezās, paskatījās uz mani caur aizsargbrillēm un izslēdza degli. Rūkoņa beidzās, un darbnīcā iestājās klusums.

- Nevis glicerīnu, bet polietilsilaksānu, - viņš mani izlaboja un noņēma brilles. - Sveiks. Ar kādiem ir likteņiem?

- Sveiks. - Paspiedu viņam roku. - Dzirdēju, ka esi kļuvis bagāts.

Andrejs īgni iesmējās.

- Netici baumām.

- Vai tiešām? Runā, ka klients maksā tev simts dolāru par acu pāri.

- Maksā, - Andrejs nesāka izvairīties. - Bet astoņdesmit no tiem nākas atdot par gāzi un elektrību. Viņš pamāja uz mufeļkrāsni. – Citādi fakultātes dekāns nepiekristu, ka es te strādāju priekš sevis. Gribēja, ierāvējs, atsprādzēt savu daļu, bet es piedraudēju, ka rakstīšu atlūgumu. Ar ko tad viņš paliks? Vai pats lodēs studentiem biretes? Rokas aug ne no pareizās vietas...

Viņš nolauza kapilāru centimetra attālumā no acs un iemeta stikla caurulīti metāla kastē, kurā atradās kaudze ar biretēm un mērāmajam pipetēm, ko bija salauzuši studenti un ko nebija iespējams labot.

- Tā ka, ja esi nolēmis aizņemties naudu no "bagātā" stikla pūtēja ...

- Nē, - es viņu pārtraucu. – Man ir citas rūpes. Es tavas stikla acis ievietoju savām koka lellēm.

- Ko?! – Andrejs pabrīnījās. Viņš neticīgi paskatījās uz mani, tad pēkšņi izplūda smieklos. - Nevar būt!

- Kāpēc tad ne? - mierīgi jautāju.

- Nu, tāpēc!

Viņš izsmējīgi skatījās manī, it kā zinātu kaut ko, kas pilnībā atspēkotu manus vārdus.

- Nevēlies, netici, - es paraustīju plecus, piestūmu pie galda ķeblīti un apsēdos. – Tev tā firma, kas pasūtīja stikla acu partiju,ir zināma?

- Nē.

– Un klients stādījās priekšā?

- Nē.

Andrejs turpināja izsmejoši skatīties manī.

- Viņš samaksāja simts dolāru banknotēs, valkāja tumšas brilles ar biezām lēcām, cimdus ... Viņa balss bija neskaidra, kustības kavētas, deguns - bāls ...

Smaids lēnām pazuda no Andreja sejas.

- Jā.

- Mute ietīta šallē, neliela auguma, resns, garā saņurcītā mētelī... - es turpināju.

- Nē, - Andrejs mani pārtrauca. - Tievs, garš, īsā jakā.

"Vai tiešām otrais līķis?" – satrūkos. — "Pietrūkst tikai nekromantijas!"

– Viņš šeit norēķinājās?

- Jā.

- Karsti te pie tevis... - Pārlaidu skatienu stikla pūšanas darbnīcai. – No klienta smirdoņu nesaodi?