Mēs atnācām ar mieru…

Lai sakārtotu domas, ķēros pie mājas darbiem. Ir jau arī pēdējais laiks - dzīvoklī pilnīgs bardaks, un arī nav ko ēst. Uzvārīju lielu katlu boršča - trim četrām dienām, ja tikai nesaskābs - izsautēju aknas, un tad ķēros pie dzīvokļa uzkopšanas. Noņēmos ilgi, bet saruna ar operatīvo darbinieku neizgāja no galvas. Tikai tagad, analizējot mūsu sarunu, pēkšņi sapratu, ka milicis, uzdodot neskaidros jautājumus par "dzīvo līķi", no manis vēlējās tikai vienu - izdabūt naudu. Un darīja to ļoti konkrēti. Vai tiešām man būtu taisnība šajās spontānajās aizdomās, ka viņš ir maskējies izspiedējs? Jā, bet kur viņš ņēma fotogrāfijas no līķa atrašanas vietas un no morga? Tādus fotoattēlus parasts izspiedējs, pat ģērbies milicijas formā, dabūt nevar.

Ieviesis dzīvoklī relatīvu kārtību, nolēmu šo jautājumu noskaidrot. Telefonu katalogā atradu milicijas rajona pārvaldes numuru un piezvanīju.

- Pilsētas centra milicijas iecirknis, - no klausules dzirdēju bezkaislīgu sievietes balsi.

- Labdien.

- Sveiki.

- Sakiet, kā sazināties ar vecāko operatīvo pilnvaroto Pjotru Ivanoviču Sidorovu?

- Sidorovu?

- Jā. Pjotru Ivanoviču.

- Mums tāda nav.

- Atvainojiet…

Noliku klausuli. Un beidzit līdz nanai apziņai nonāca viltus darbinieka vārda, tēva vārda un uzvārda nozīme. Petrovs, Ivanovs, Sidorovs! Visizplatītākie uzvārdi Krievijā. Bet fotogrāfijas... Vai nu mazums, kā var iegūt fotogrāfijas? Īpašu noslēpumu tās neglabā – iespējams, abi uzņēmumi nodoti laikraksta redakcijai, bet publicēts tikai viens.bet redakcijā tos psaņemt var praktiski jebkurš - nav jau vairs sociālisma laiki, kad visas izdevniecības un tipogrāfijas tika rūpīgi apsargātas, lai izvairītos no ideoloģiskās sabotāžas.Gāja garām redakcijai tas Sidorovs, iegāja un paņēma. Īsts blēdis visās nozīmēs... Vai arī viss ir vēl vienkāršāk: nav nekāds noslēpums, cik cieši tiesībsargājošās iestādes ir saistītas ar noziedzīgām struktūrām. Dažreiz pat tik cieši, ka nemaz nevar pateikt, kurš no viņiem ir kurš.

Maz prieka, kad uzzini, ka noziedzīgās struktūras ir sākušas medīt tavu nopelnīto naudu, bet es jutos atvieglots. Astoņi simti dolāru priekš manis ir liela summa, bet kriminālajā pasaulē par to var interesēties tikai sīki krāpnieki. Un ja tā, tad ar Pjotru Ivanoviču Sidorovu un viņa daudzsološo "Uz drīzu tikšanos!" nav nekas vairāk kā fikcija. Krāpniekiem patīk izrādīties pat tad, ja krāpšana nav izdevusies.

Problēma ar policiju kaut kā uzreiz aizgāja otrajā plānā, un tās vietu ieņēma cita, daudz tuvāka un tāpēc smagāk spiedoša sirdi. Es paskatījos uz telefonu - Ļubaša tā arī nebija pazvanījusi. Kas ar viņu noticis? Pati teica, ka tiklīdz meita samierināsies ar manu klātbūtni, viss nokārtosies. Bet, tiklīdz Oksana mainīja attieksmi pret savu nākamo patēvu, Ļubašai radās jaunas bailes.

Labi, ja Muhameds neiet pie kalna... Es uzgriezu pilsētas bibliotēkas numuru.

Klausuli pacēla Ļubašas draudzene Ļena Izjumova, kura bija  aizdevusi viņai auskarus. Tāda apaļīga bulciņa, piens un asinis, viņas uzvārda dēļ, aiz acīm saukta par "bulciņu ar rozīnēm".

- Nadeždas Konstantinovnas Krupskas vārdā nosauktā pilsētas bibliotēka, - viņa informēja vibrējošā kontralto.

- Sveika, Ļenočka, - teicu. - Te Deniss. Lūdzu, pasauc Ļubašu.

- Ā... - Ļenočka vīlusies novilka. Tiklīdz stādījos priekšā, viņas vibrējošais kontralts kaut kur pazuda. - tūlīt paskatīšos ...

- Denis, - viņa pēc minūtes teica, - zini, viņa aizgāja uz noliktavu.

Viņas balss skanēja atsvešināti, un es viņai nenoticēju.

- Vai vari pateikt, lai viņa man atzvana?

- Ā... - Helēna stostījās, apstiprinot manas aizdomas. - Zini, es drīz iešu prom... Labāk pārzvani pats.

- Kad?

- Ko - kad?

- Pārzvanīt?

- Pēc pusstundas, pēc stundas.

Paskatījos pulkstenī – bibliotēka pēc stundas tiks slēgta.

- Labi, - nomurmināju un noliku klausuli.

Ļubaša negribēja ar mani runāt, un viss. Un negribējās ticēt, ka tas tikai tāpēc, ka pēc skolas pie manis atnāca Oksana un es viņu pabaroju ar pelmeņiem. Tas bija tikai iemesls, kas lika mūsu attiecībām iet lejup. Bet kas varēja notikt? Maldījos minējumos, un ap dūšu man kļuva nelabi. Cerība, ka vecumdienās man būs normāla ģimene, izkūpēja kā dūmi. Nebiju paspējis apprecēties, kad jau sākās ģimenes nepatikšanas.

Bezmērķīgi paklaiņojis pa dzīvokli, izgāju uz lodžijas un ilgi stāvēju, skatīdamies uz darbagaldu, uz kura nesen atradās atdzīvojies koka Buratino. Saskarsmes problēma ar aizsaules spēkiem šķita nereāla un neinteresanta. Ko var nozīmēt visas Visuma problēmas uz brūkošās personīgās labklājības fona? Neko.