Mēs atnācām ar mieru…

– Pēc mūsu informācijas, jūs saņēmāt trīssimt dolāru par gatavo lelli un vēl piecsimt kā iemaksu par nākamo lelli. Vai tas nebūs mazliet par daudz?

- Daži par Faberžē olām maksā pat divdesmit miljonus un neviens nav pārsteigts.

- Nu tas taču Faberžē! Juvelierizstrādājumu meistars. Izklausās!

- Un es esmu Jegoršins. Leļļu meistars. Neizklausās?

Pjotrs Ivanovičs neskaidri pagrozīja galvu.

- Vai varbūt - dollāri viltoti?

- Nē, viltoti nav. Taču ir versija, ka nauda nozagta no valūtas maiņas punkta. Jums nauda būs jānodod - diemžēl, tāda ir izmeklēšanas procedūra. Uzrakstīšu kvīti.

- Ko, ko?

No šādas nekaunības man sažņaudzās kakls, un sāku klepot.

- Izmeklēšanas beigās nauda jums tiks atgriezta.

- Kā tad! Gaidi vien! - es aprauti iesmējos. - Reketieri neaiztiek, bet lūk dzimtā milicija ir gatava noplēst kā lūku! Ja man arī būtu kas palicis pāri, es to atdotu tikai pēc prokurora sankcijas, skaidrs?!

- Kur tad jūs visu tā iztērējāt?

- Parādus atdevu! Ēdienu nopirku.

- Ēdienu... - operatīvais darbinieks ironiski pasmaidīja. - Par visu?

Gribēju atcirst: “Nav jūsu darīšana!”, Bet atcerējos, ka stingri nolēmu viņu neuzrunāt ar “jūs”.

- Nē, ne par visu. Nācās vēl aizņemties.

- Tā tā... To sauc par izmeklēšanas kavēšanu. Vai jūs nebaidāties, ka mēs varam radīt jums nepanesamus dzīves apstākļus?

- Baidos?! – Nekaunīgais paziņojums mani beidzot sadusmoja. - Esmu savu atbaidījies. Un ja tā ņem, - šeit atkal novilku roku pār istabu, - kur nu vēl nepanesamākus?!

It kā apstiprinot manus vārdus uz lodžijas, kaut kas ar būkšķi nokrita no darbagalda un šķita, ka aizklabināja pa grīdu. Ļoti līdzīga skaņa, bet nojautu, ka tā ir ātri skrienošā Buratino koka apavu klabēšana.

- Jūs dzīvoklī neesat viens pats? – Pjotrs Ivanovičs brīnījās, atskatījās uz lodžiju, bet aiz aizkariem neko neredzēja.

- Hi hi, ha-ha, he-he! - no lodžijas draudīgi izlidoja.

- Kas jums tur ir?

Drudžaini domāju, ko atbildēt.

- Cik zinu, - lēnām iesāku, kā apdomājoties, - no morga tika izzagti divi līķi. Otrais vēl nav atrasts?

- Nē, - Pjotrs Ivanovičs pirmo reizi atbildēja uz manu jautājumu.

- Viņš ir tur, - es noslēpumainā čukstā paziņoju, pamājot uz aizkaru pusi.

Operatīvais darbinieks saprata izsmieklu, viņa seja piesārta, bet viņš savaldījās.

- Drīkst paskatīties?

- Nē.

- Tomēr būtu interesanti...

Viņš sāka celties no krēsla, lai ar miliča ieradumu klaji ignorētu aizliegumu un dotos uz lodžiju, bet es viņu apsteidzu un nostājos ceļā.

– Paskatīties varēs tikai ar prokurora sankciju! - iemetu viņam sejā.

Kādu minūti mēs skatījāmies viens uz otru, un viņš pirmais novērsa skatienu.

-Nu ja nevar, tad nevar...

- Vairāk jautājumu nav?

- Pagaidām nē.

- Tad palūgšu doties uz izeju, - korekti ierosināju, lai gan gribējās tikai uzkliegt: "Vācies ārā!"

Pjotrs Ivanovičs neiebilda, izgāja gaitenī un sāka saģērbties. Atvēru ārdurvis.

- Uz drīzu tikšanos, - viņš daudzsološi pateica, izejot kāpnēs.

Neko neatbildēju, aizcirtu durvis un steidzos uz lodžiju.

Buratino bija pazudis. Uz darbagalda gulēja no ķermeņa izrautie "smiekli", bet pati lelle nebija redzama. Apskatīju visus darbnīcas kaktus, bet nekur neatradu šo "pašgājēju" marioneti. Vai Buratino būtu izsprucis no dzīvokļa aiz miliča? Šķiet, ka viņš nolēmis atkārtot sava literārā prototipa piedzīvojumus ...

Paņēmu "smieklus", apgriezu rokās un tikai tad pamanīju uz darbagalda, ar zīmuli rakstītus, nelīdzenus burtus:

"Izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo te spēlīti."

Neskatoties uz neveiklajām līnijām, mans Buratino, atšķirībā no literārā varoņa, prata rakstīt, turklāt rakstīja kā izglītots. Un rokraksta nepilnība arī piedodama: lellei ar zīmuli rakstīt ir kā man ar baļķi.

PIEKTĀ NODAĻA

Sākumā biju apjucis. Bet, ja nu atnāk pasūtītājs? Atgriezt naudu? Vai izgatavot jaunu lelli? Bet no kā - ne pasūtītāja materiāla, ne stikla acu man nebija. Tomēr, pārdomājis uzrakstīto, nolēmu, ka Buratino atgriezīsies - pretējā gadījumā kāpēc būtu jāpieprasa izdomāt viņam balss saites?

 Tad pieķēru sevi pie domas, ka sāku domāt tā, it kā viss, kas šodien notika, būtu gluži dabiski. Nenormālie arī patiesi tic, ka kontaktējas ar marsiešiem. Turklāt  ir pārliecināti par to. Varbūt arī man jumts aizbraucis? Pašam taču ļoti grūti adekvāti novērtēt šo situāciju – vai cilvēks ir traks vai nav, to var redzēt tikai no malas. Bet kā tad lai vērtē pilsētas centra rajona nodaļas vecākā operatīvā darbinieka vizīti? Atdzīvojies līķis un atdzīvojusies lelle ir viena rakstura parādības. Vai arī operatīvais darbinieks ir tāds pats manas slimās iztēles auglis, kā atdzīvojies Buratino?