Mēs atnācām ar mieru…

Sāku ar pašu piņķerīgāko darbu – ar pirkstiem. Ja vajag, lai marionetes roka sažņaugtos dūrē un atlaistos, tiek izmantota neliela viltība. Visu pirkstu falangas, izņemot pirkstu galus, tiek izgatavotas vienāda garumā. Pēc tam katras rokas falangas tiek salīmētas kopā kā rindā, un šīs rindas tiek sastiprinātas viena ar otru un plaukstu uz eņģēm. Iznāk plauksta ar sakļautiem pirkstiem, ko ar vienu pavedienu var savilkt dūrē, jo visas locītavas atrodas vienā līnijā. Starp citu,  var izmantot to pašu pavedienu, lai piespiestu īkšķi pie dūres. Bet šādas rokas ir diezgan lielām marionetēm - pasūtītajam Buratino, kurš iznāca divdesmit centimetrus garš, būtu sanākušas nevis rokas, bet grābekļi. Neskatoties uz to, izpildīju pasūtītāja vēlmi, kurš pieprasīja pirkstus padarīt saliecamus. falangas kopā nelīmēju, bet savienoju tās, kā skeletam, tikai nevis ar diegu, bet ar makšķerauklu, lai, Buratino šūpojoties automašīnā, tās nevicinātos no vienas puses uz otru, bet gan viegli trīcētu.

Tālākā montāža lielas pūles nesagādāja. Vienīgais, ar ko kā vienmēr, man nācās paķēpāties, bija "smiekli" ķermeņa iekšienē - pārāk daudz pavedienu nācās stiept līdz rokām un kājām. Tad no zaļa auduma gabaliņa sašuvu bikses, no zila - bezpiedurkņu jaku un no baltsarkani svītraina -  kā getrām - cepurīti,. Uzlīmēju uz galvas skaidu matus, uzlilku cepurīti, uzvilku bikses un jaku bez piedurknēm. Jauks Buratino bija sanācis, smaidīgs, ar uzrautu degunu un brašu cekulu no cepures apakšas. Atlika tikai ielikt acis un pakārt lelli uz aukliņām.

Ar zināmu piesardzību izņēmu no atvilktnes sērkociņu kastīti, izņēmu stikla acis un ievietoju tās ligzdās. Piesardzība mani nepievīla, bet ne transcendentālā nozīmē. Es nekad iepriekš nebiju strādājis ar stikla acīm, tāpēc neuzminēju dažas lietas. Acis ligzdās sasēdās cieši, kā jau bija gaidāms, tagad Buratino sejas izteiksme izmainījās. Disonansi izraisīja neatbilstība starp plato smaidu no auss līdz ausij un nopietno acu izteiksmi. Nāksies plakstiņus uzgatavot, lai acis samiedzas.

Labi, izlēmu, vispirms pakāršu uz aukliņām, paskatīšos, kā marionete kustas, un tad parūpēšos par acīm. Ja būs nepieciešams: kad lelle kustas, nelielas nepilnības bieži izlīdzinās.

Tomēr piesiet marionetei diegus nebija vajadzības. Tiklīdz es uzmetu diegu uz kronšteina virs darbagalda un pastiepu to pret Buratino, viņš sakustējās pats, apsēdās un pakustināja galvu.

Apsēdos arī es, apmulsumā, atlaidu diega galu. Sākas atkal…

Spole nokrita no darbagalda un palēkdamās aizripoja pa grīdu, bet es pat nedomāju to pacelt. Sēdēju un skatījos, kā koka Buratino groza galvu un skatās apkārt. Lelles galva lēnām kā zemūdenes periskops apgriezās par trīssimt sešdesmit grādiem un sastinga, kad stikla acu skatiens atdūrās pret mani. Žoklis klusi sakustējās uz augšu un uz leju.

Es neprotu lasīt no lūpām, it īpaši no leļļu lūpām, bet nez kāpēc man šķita, ka Buratino pateica:

- Sveiks, tēti Karlo.

Tas bija kā hipnozē, un es gandrīz atbildēju: "Sveiks, dēliņ ...", bet tad līdz manīm nonāca situācijas idiotisms. Ar mani sazināties cenšas transcendentālie spēki, bet es viņiem "dēliņ"... Izmisīgi pakratīju galvu, lai tiktu vaļā no apstulbuma, un šķiet, man tas izdevās. Galvā kaut kas noklikšķēja, es nomierinājos, un viss nostājās savās vietās. Padomā tik, barabaška iznācis kontaktā. Reiz tam bija jānotiek, ja ne ar mani, bet ar kādu citu. Un labāk ar tādu prātīgu cilvēku kā es, nevis ar māņticīgu fanātiķi. Vēlaties kontaktu? Būs jums tas kontakts.

- Nu sveiks, - es pateicu. – Par ko mēs parunāsim?

Buratino pacēla rokas, un nostrādāja "smiekli":

- Hi hi ha-ha, he-he..

Pasmaidīju pret savu gribu. Bet Buratino tas nepatika. Viņš neapmierināti pabolīja acis, klusi sakustināja žokli, sāka izmisīgi žestikulēt, atkal uzvelkot "smieklus", līdz atkal noskanēja idiotiski:

- Hi hi, ha-ha, he-he..

Nenormālo situāciju pārtrauca prasīgs durvju zvans. Šķita, ka caururbjošā skaņa mani izvilka no fantasmagorijas, un es pamodos.

Joprojām sēdēju uz krēsla savā darbnīcā uz lodžijas, un man priekšā, uz darbagalda, absurdā pozā sastindzis koka Buratino. Vai nu es sapņoju, vai pirms sekundes lelle patiešām kustējās un mēģināja ar mani runāt.

Atkal noskanēja zvans.

"Ļubaša," es nodomāju. - Vakar es nevarēju piezvanīt, bet šodien nolēmusi atnākt ... "

- Uzvedies klusu, - pakratīju Buratino ar pirkstu, tā arī nesapratis, vai viņa "atmoda" ir nosapņota vai bija patiešām.

Pielecis no krēsla, es metos pie ārdurvīm, atvēru tās plaši vaļā... Un priecīgais smaids nodzisa no manas sejas.

Kāpnēs stāvēja milicis.

- Ko ta jūs tā, - viņš pakratīja galvu. - Nav labi šitā atvērt, nepajautājot, kas ir aiz durvīm. Un ja nu laupītāji? Vai jūs zināt, cik daudz laupītāju tagad savairojies?

Mani pārņēma dusmas. Viņš te vēl lasīs man notācijas! Neteicis ne vārda, paspēru soli atpakaļ un ar blīkšķi aizcirtu durvis miliča deguna priekšā, lai gan viņš grasījās man sekot.

Durvju zvans nebija ilgi jāgaida.

- Kas tur ir?

- Atveriet, milicija.

Es piekāru pie durvīm ķēdi un tās pavēru.