Mēs atnācām ar mieru…

Pāri mugurai noskrēja drebuļi, bet es ātri saņēmos. Gandrīz jebkurš cilvēks var tikt saģērbts un nogrimēts kā redzētais pircējs. Jā, bet tad izskatās, ka farss ar "dzīvajiem līķiem" tika sarīkots tikai un vienīgi man? Pilnīgas muļķības! Kam varētu būt vajadzīgs leļļu meistars? No tādus kā es, vientuļajiem rokdarbniekiem nicīgi novēršas arī reketieri, bet te - tik prasmīgs farss plus astoņsimt dolāru...

Es aizkaitināti sagumzīju avīzi, gribēju iemest to miskastē, bet vecais vīrs satvēra mani aiz elkoņa.

- Labais cilvēk, - viņš lūdza, - nemetiet to ārā. Atstājiet palasīt. Interesanti, vai zin...

Viņš paņēma avīzi, iztaisnoja saņurcītās lapas, nolika uz ceļiem, bet nelasīja un atkal ar smaidu sāka vērot, kā bērni spēlē hokeju. No pirmā acu uzmetiena tāds trausls večuks, trausls, bet, papētot tuvāk, man šķita diezgan izturīgs. Adīta cepure, jaka, treniņbikses, kedas - noteikti skrien pa krastmalu bēgot no infarkta, un nu apsēdies atpūsties. Par šādiem cilvēkiem mēdz teikt: "viņš pārdzīvos visus pārējos"

– Savu jaunību atceraties? - jautāju, pamājot pa upes ledu ripu dzenošo bērnu virzienā.

- Ko jūs! - Vecais papurināja galvu. Viņa lūpas nepameta svētlaimīgs smaids. - Skatos. Redzi, pa kreisi no hokeja laukuma ledus ir tumšāks. Tur ir atvars. Gaidu, kad kāds spēlētājs tajā iekritīs.

Man palika slikti.

- Re kāds izdzimtenis!

Piecēlies no soliņa, es izrāvu viņam no rokām avīzi, saplēsu to gabalos, iemetu miskastē un ātrā solī devos prom. Atkal kārtējais psihopāts man gadījies! Un arī ar tādām novirzēm, "kas nav fiksētas pasaules praksē".

Tā sadusmojos, ka vairs nedomāju par paranormālajām parādībām, kas notika uz lodžijas. Vai klients nāks pēc lelles vai nē, kāda man darīšana? Es tik un tā pabeigšu lelli. Protams, būtu labāk, ja viņš atnāktu: pieci simti dolāru ir laba nauda. Bet, ja arī neatnāks, pārdošu lelli kādam citam. Es par tādu vienmēr vairāk par par trīssimt rubļiem dabūšu, bet ja ar stikla acīm, var prasīt vēl vairāk.

Atgriežoties mājās, ēdienu saliku ledusskapī, uzvārīju kafiju, nesteidzīgi izdzēru, skatoties pa logu. Neskatoties uz saulaino dienu, dvēselē valdīja krēsla. Apņēmība ķerties pie darba lēnām izgaisa, un, kad uzvilku priekšautu, stingrā pārliecība pārvērtās par steidzamu vajadzību. Tik lielu aizdomīgumu pie sevis nebiju pamanījis bet te - še tev nu... noteikti novecoju.

Tomēr, pārvarējis sevi, izgāju uz lodžijas, apsēdos pie darbagalda, pastūmu sev tuvāk sagataves. Ar ko sākt? Mans skatiens pārslīdēja pāri plauktam virs darbagalda, un es pamanīju, ka sērkociņu kastīte atkal ir vaļā, stāv uz sāniem, un no vates uz mani noskatās stikla acis.

Atkal sadusmojos. Paķēru kastīti, iemetu to darbagalda atvilktnē un aizvēru ar atslēgu. Ne velna kāds mani te nesamulsinās! Ja es nepagatavošu vienu vai divas lelles dienā, rīt nomiršu badā vistriviālākajā veidā. Protams, šis pasūtījuma Buratino prasīs vismaz trīs dienas, bet man nav tiesību tērēt ne sekundi ilgāk! Un lai uz lodžijas sapulcējas spoki no visas pasaules, tie mani nespēs apturēt. Viss!

CETURTĀ NODAĻA

Marionete ir visgrūtākā no teātra lellēm gan izgatavojot, gan darbinot. Itāļi pamatoti tiek uzskatīti par marionešu izgatavošanas meistariem, viņi arī izdomājuši daudz veidu, kā tās "atdzīvināt" uz leļļu teātra skatuves. Viduslaikos pie uzpirksteņiem, kurus uzlika uz pirkstiem, piesēja aukliņas un bieži vien divi aktieri apkalpoja vienu pašu lelli, kontrolējot tās kustības ar visiem divdesmit pirkstiem. Tad izdomāja krustu, sava veida vadības paneli. Īsta marionete ar kvalificētiem aktieriem ir tik daudzfunkcionāla, ka kustas kā cilvēks. Krievu aktieri, kas pieraduši pie lellēm-dūraiņiem, tās vada tikai ar trim pirkstiem un daudzfunkcionālajā leļļu vadībā tādi ne tikai neko nesaprot, bet arī negrib saprast. Arī šeit visi vēlas iztikt ar trim pirkstiem, aizmirstot, kāda ir vienīgā vispārpieņemtā, izteiksmīgākā trīs pirkstu kombinācija.

Teātrim gatavoju galvenokārt lelles-dūraiņus - diemžēl marionetes neietilpst krievu leļļu teātra skolas tradīcijās. Kad teātris nodega ar spožu liesmu, man bija jāpārkvalificējas izgatavot marionetes. Daudz iemācījos no itāļu meistariem, taču esmu pārliecināts, ka izgudroju arī kaut ko jaunu un varētu tajā padalīties ar itāļiem. Tiesa, runā, ka marionešu teātris Itālijā tagad esot norietā ...