Mēs atnācām ar mieru…

- Nu kā tev tas viss patīk? - es satraukti pajautāju sejai uz sienas.

"Vai tev nav neviena cita, ar ko pārrunāt savas problēmas?" Viņas smaids man attrauca.

- tur jau tā lieta, ka nav neviena... - es nopūtos, aizvēru durvis un atgriezos istabā.

Divdesmitā gadsimta sākumā kuģu tilpnēs no Amerikas uz Eiropu ieradās nelūgti kolonisti - treknas un neveiklas melnās žurkas līdz trīs kilogramiem svarā. Neskatoties uz to, ka viņu ekspansija uz Eiropu bija veiksmīga, tās ir ārkārtīgi reti sastopamas savas zemās auglības dēļ. Bet viņas ir tik agresīvas, ka no viņām baidās pat kaķi. Vai ir iespējams, ka šāds zvērs iekārtojies manā dzīvoklī? Vispār dīvaini: atšķirībā no parastajām žurkām un pelēm melnās žurkas nav kāpējas un, ja apmetas netālu no cilvēku dzīvesvietas, tad tikai pagrabos. No otras puses, ar ko velns nejoko? Kādreiz savvaļas pīles pilsētas aplidoja ar līkumu, bet tagad apmetas uz jumtiem, audzē tur cāļus un pat neaizlido uz siltajām zemēm ziemošanai ...

Ar vislielāko piesardzību ieskatījos lodžijā. Tur nebija nevienas žurkas. Ne parasto pelēko, ne amerikāņu melno. Peļu arī nebija. Bet pa visu lodžiju gulēja manas lelles sagataves, miskaste bija apgāzta, grīdu klāja zāģu skaidas un draza.

Savācis sagataves, es tās kārtīgi saliku uz darbagalda, tad paņēmu slotu, liekšķeri un sāku slaucīt darbnīcu, jebkurā brīdī būdams gatavs ar šo vienkāršo ieroci atvairīt kaut kur paslēpušās melnās žurkas uzbrukumu, jo nezuda dīvainā sajūta, ka man nepārtraukti seko kāda uzmanīgās acis.

Ārkārtīgi nepatīkama sajūta, bet šoreiz neļāvos paranojai – kaut kas taču nobiedēja kaķi Leopoldu vai līdz nāvei? Bet drosmes šim kaķim netrūka: redzēju viņu cīnāmies ar suņiem, un tie ir lielāki un veiklāki par neveiklo amerikāņu  žurku.

Bruņojies ar griezēju, es atstūmu darbagaldu no sienas, izpētīju visus darbnīcas kaktus un spraugas, bet neko neatradu. Nebija kur paslēpties, ne tikai milzīgajai žurkai, bet pat mazai pelei, nebija kur ielīst. Taču nepatīkamā sajūta, ka tieku nemitīgi vērots, nepazuda. Noliekot darbagaldu atpakaļ vietā, apsēdos uz krēsla. Bailes ir bailes, bet jāstrādā taču.

Un tikai tad es beidzot pamanīju, kas mani tā vēro. Uz plaukta virs darbagalda atradās pusatvērta sērkociņu kastīte, un no tās, iespiestas vatē, uz mani skatījās divas stikla acis.

Velns parāvis! Īpaši iespaidojami cilvēki reaģē uz skatienu no portreta, bet es sevi pie tādiem nekad neesmu pieskaitījis, lai cik prasīga izskatītos no plakāta Māte-Dzimtene, vai Sarkanarmietis, kurš jautā, vai jau esmu pierakstījies brīvprātīgajos. Jā, bet kā kastīte atnākusi vaļā un pat nostājusies uz sāniem? Vai kaķis būtu aizķēries ar ķepu, un tas nav nekas vairāk kā kurioza nejaušība?

Aizvēru kastīti un noliku atpakaļ. Pazuda nepatīkamā svešā skatiena sajūta. Re kā, izrādās, man jutība uz vecumdienām palielinājusies. Kā arī sentimentalitāte. Un, šķiet, aizdomīgums... Bet, ja vēl var paciest pirmos divus, tad pēdējais man ir pilnīgi nevajadzīgs.

Strādāt negribējās, bailes, ka darbnīcā ir pārpasaulīgi spēki, kuriem es nekad nebiju ticējis, neizklīda, tomēr es spītīgi paņēmu kaltu, izstiepu roku pēc sagataves ...

Un šajā laikā atskanēja telefona zvans.

Cik es biju priecīgs! Ne tik daudz par pašu izsaukumu, bet to, ka vismaz uz brīdi varu atstāt lodžiju.

Pārliecināts, ka zvana Ļubaša, es iesteidzos istabā, satvēru klausuli un, cenšoties piešķirt savai balsij oficiālu toni, sacīju:

- Laulību svinīgās reģistrācijas birojs!

Klausulē kāds nožagojās, tad vīrieša balss ar izteiktu krievu akcentu piesardzīgi pajautāja:

- Du ju spik ingliš?

- M..m...e... ee...

- Šprehen zi doič?

- Mne-ee... b...u...

- Ahā! Ne "bē", ne "mē"?

- O jes! - izgrūdu es, beidzot atpazinis balsi.

- Sveiciens laulībniekiem, - sarkastiski sveicināja Mirons. – Vai tiešām viss aizgājis tik tālu?

– Nav tava darīšana, tu viltus poliglot, – es nomurmināju.

- Tas ir kā, nav mana? Es, varbūt, uzbāžos ar sevi kā liecinieku. Gribu iztrakoties pa kāzām..., piedzerties šņabi līdz prāta aptumsumam..., izkauties ...

- Beidz nu muldēt. Ko tev vajag? Varbūt gribi atdot parādu, sveša nauda kabatu dedzina?

Klausule atkal nožagojās.

- Ē... Mē...   bū... - Mani atdarinādams, Mirons mēdījās. - Ko nozīmē sveša? Aizņemas svešu, bet jāatdod savējā!

- Tūlīt nolikšu klausuli, - es brīdināju.

- Kāpēc tad uzreiz tā? - aizrādīja Mirons. – parādu atdošu, tā ir svēta lieta... Var pat jebkurā brīdī.

- Tad ko tev vajag? - es atkārtoju.

– Vai laikrakstu "Pilsēta" esi šodien lasījis?

- Vienīgais, ko esmu lasījis pēdējos trīs gadus, - es ar patosu teicu, - ir uzraksti uz žogiem.

- Jā... Saprotu... Grafiti ir augsta māksla. Kur nu mums, prastajiem dievķēpātājiem, ar savām dievbijīgajām ikonām, ar tādiem sacensties ... Tur - gan domu lidojums, gan apvāršņu plašums ...

- Lieku klausuli nost!

- Viss, viss! - pārtrauca pļāpāšanu Mirons. - palasi to avīzi. Ļoti iesaku.

- Kāpēc?

– Vai tu tagad drāz to Buratino savam dāsnajam klientam?

- Jā.

- Izskatās, ka tavs klients pēc lelles neatnāks.

- Un kāpēc tad tā?

- Bet tu avīzi palasi! - Mirons ļaunpriecīgi pateica un nolika klausuli.