Mēs atnācām ar mieru…

Uz lodžijas sliekšņa stāvēja Ļubaša.

- Oh... nobijos... - dziļi ievilku elpu.

- Tu pats mani nobiedēji. Zvanu pie durvīm, zvanu, bet tu tās never. Un, it kā tīšām, atslēga pazudusi, desmit minūtes meklēju somiņā, līdz atradu.

- Atvaino, biju iegrimis darbā, zvanu nedzirdēju.

Ļubaša pienāca un iesēdās man klēpī. Es viņu apskāvu, noskūpstīju kaklu, bet viņa ar negaidītu izsaucienu atrāvās.

- Uzmanīgāk! Es caurdūru ausis.

- Nuka, nuka...

Atbīdīju matus no ausīm, paskatījās. No apsārtušajām ļipiņām izvirzījās mazi, neļķveidīgi, zelta auskari.

- Un kur tad manis dāvinātie? – jutos aizvainots.

- Tavējie ir sudraba, pašlaik nevar tādus nēsāt. Kamēr brūcītes sadzīs, jāvalkā zelts. Ļenka man uz kādu laiku iedeva.

Ļubaša sabužināja man matus un pārvilka pār galvu priekšauta lentu.

- Pagaidi, - iesmējos, nocēlu viņu no ceļiem, novilku priekšautu. - Ļauj man nomazgāt rokas.

- Nu tad ātrāk, citādi man nav laika.

- Un vienmēr ir šādi... - es nopūtos, dodoties uz vannas istabu. –  viss mums, ja ne slēpti, tad steigšus... Kas pie velna tā par mīlestību?

- Mani mājās gaida izsalcis bērns!

- Oksana jau sen nav bērns, - iebildu. - Turklāt ne gluži izsalcis.

- Man viņa vienmēr būs bērns! .. - Ļubaša bija sašutusi, stostījās un, ieskatījusies vannas istabā, piesardzīgi pajautāja: - Ko nozīmē - ne gluži izsalcis?

– Es viņu pabaroju ar pelmeņiem. Viņa šodien ieradās pie manis.

- Kāpēc?

Modrums Ļubašas vārdos pieauga līdz trauksmes līmenim.

– Cik sapratu, gribēja paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs.

- Tiešām? - neticīgi jautāja Ļubaša.

- Jā.

Es nosusinājos ar dvieli, pievilku Ļubašu pie sevis un stingri noskūpstīju viņas lūpas, lai novērstu turpmākos jautājumus. Ļubaša mēģināja atrauties, bet es neatlaidu, un viņa kļuva ļengana, kūstot manās rokās.

Taču pēc tam viss izrādījās tā, it kā mēs jau būtu precējušies gandrīz mūžību, un sekss mums kļuvis par ikdienas laulības pienākumu. Neatkarīgi no tā, kā es mēģināju satraukt Ļubašu, mēs nesaņēmām neko citu kā tikai fizioloģisku baudu. Un, visticamāk, tikai es. Ļubašas domas bija tālu no manis, ar meitu, un visi mani centieni viņu atbrīvot bija veltīgi.

Kad tas bija beidzies, viņa piecēlās sēdus uz dīvāna, uzlika roku man uz krūtīm un ieskatījās man acīs.

- Viņa izlaida mācības?

Es rezignēti nopūtos.

- Nē. Viņa stāstīja, ka skolai tekot jumts, klase applūdusi ar sniega ūdeni, un visi atbrīvoti.

Ļubaša pielēca no dīvāna, savāca drēbes un pazuda vannas istabā. Apmēram trīs minūtes vēlāk viņa iznāca jau apģērbusies.

- Man jāiet.

Uzvilku apakšbiksītes, piecēlos kājās.

- Labi.

Es palīdzēju viņai apaut zābakus, uzvilkt mēteli.

- Laimīgi.

Neskatīdamās viņa noskūpstīja mani uz zoda un izlēca pa durvīm.

- Līdz rītdienai? - es nokliedzu pakaļ.

- Piezvanīšu, - atskanēja no kāpņu posma.

Lūk kā... Es ieskatījos kāpņu telpā. No sienas uz mani smaidīja dzeltenā seja.

- Tev  viss tik ķiķināšana un ha-ha... - drūmi nomurmināju un aizvēru durvis. Gaišo cerību sajūta, kas valdīja manā dvēselē pēc Oksanas ciemošanās, pazuda bez vēsts. Ļubaša ir redzējusi pietiekami daudz amerikāņu filmu, kur katrs patēvs noteikti ir iekārīgs pedofils, un tagad, šķiet, pārdzīvo ...

Iegāju dušā, uzvilku treniņtērpu un izgāju lodžijā, lai sāktu novākt. Pārvietoju sagataves uz darbagalda vidu, saliku skaidiņas un lielās skaidas kastē, bet sīkumus un zāģu skaidas saslaucīju atkritumu spainī.  Strādāt vairs negrasījos — nebija noskaņojuma. No paketes iebēru katlā un izvārīju zupu, paēdu vakariņas, skatoties tālu drūmajā tumsā aiz loga. Tikpat bezcerīgā kā manā dvēselē. Atlika cerība, ka viss izdosies un vecumdienās viegls vējiņš no pasaku zilā putna spārniem izkliedēs manu vientulību. Vai tiešām pasakas notiek tikai ar Pelnrušķītēm un tikai jaunībā? Cerība mirst pēdējā, bet, kamēr tā ir dzīva, mirgo pēdējā dzirksts, es ticēšu pasakai ar laimīgām beigām. Kas vēl cits man atliek?

Pēc bezmērķīgas klaiņošanas pa dzīvokli, ieslēdzu televizoru, bet nespēju skatīties ilgāk par piecām minūtēm. Dvēselē bija tik slikti, ka  dzīvē vairs neko negribējās. Varbūt tikai pakārties.

Tad iegāju virtuvē, izņēmu no skapja iesākto degvīna pudeli, ielēju simts gramus, ieņēmu kā miegazāles un devos gulēt. Varbūt no rīta viss nokārtosies un pasaule man acu priekšā rādīsies ne tik drūmās krāsās. Vismaz ar gaismas mirkļiem.

TREŠĀ NODAĻA

No rīta pamostoties, pirmais, ko izdarīju, bija ieskatīšanās lodžijā, no kuras caur miegu visu nakti man šita nākam čaukstēšana. Vai tiešām būtu saradušās peles? Teātra leļļu ļaunākais ienaidnieks, tās sagrauž ne tikai lellēm drēbes, bet arī koku, izkropļojot lelles, līdz tās kļūst pavisam nelietojamas. Tā nav nejaušība, ka Buratīno vajāja žurka Šušera un viņa koka radinieks Riekstkodis cīnījās ar Peļu karali.

Peles neredzēju, bet sagataves, kas vakar vakarā bija glīti sakrautas, bija izmētātas pa visu darbagaldu. Būs jādabū kaķis, nonācu pie neapmierinoša secinājuma. Tā arī nav labākā izeja – kaķiem patīk ar lellēm spēlēties, asināt uz tām nagus –, taču no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazāko.