Tikai tā vien man trūka, līdz pilnai laimei. Klients nenāks... Kāpēc? Paskatījos uz atvērtajām lodžijas durvīm. Man joprojām negribējās tur iet iekšā. Nu labi. Iziešu ārā, pastaigāšos, vēl jāieiet kioskā - mājās nav ne kripatiņas maizes. Pie reizes nopirkšu avīzi. Palasīšu par ko tas Mirons tur dod mājienu.
Kad izgāju no dzīvokļa, es principa pēc nesāku sarunu ar dzelteno seju. Pat nepaskatījos tās virzienā. Viņa mani bija aizvainojusi līdz galējībai. Tas kļūst smieklīgi, kad pieaudzis cilvēks sāk sarunāties ar bildēm uz sienām. Ja vien, protams, tā nav diagnoze. Cerams, tā man nav diagnoze, bet gan ieilgusi bērnība. Nav nejaušība, ka es aizgāju strādāt uz leļļu teātri.
Uz ielas laiks noskaidrojās. No skaidrām debesīm spīdēja spoža saule, zvanīja palāses, kailajos koku zaros čivināja zvirbuļi, gaiss smaržoja pēc pavasara. Kaut nu ātrāk ..
Drūmais noskaņojums izkusa bez pēdām, un es nesteidzīgi devos pa ielu uz tirgu. Nopirku maizi, pelmeņus, picu un katram gadījumam banānus. Solīju taču... Iepirkšanās laikā pavisam aizmirsu par avīzi, bet, kad par pasakainu cenu sāku pirkt svaigus tomātus, atcerējos Mirona teikto. Ja nesameloja un dāsnais pircējs pēc pasūtījuma nenāks, tad naudu mētāt nevajag.Nopirku avīzi, gribēju turpat kioskā apskatīties, bet dēļ pakas ar pirkumiem bija neērti to pārlūkot. Tad nogriezos uz krastmalas un apsēdos uz soliņa blakus izskatīgam, dzīvespriecīgam večukam, kurš ar mīļu smaidu vēroja, kā bērni uz upes ledus spēlē hokeju. Droši vien priecājās, ka ir pārdzīvojis šo ziemu un turpina kvēpināt debesis.
Trešajā lapā atradu fotogrāfiju ar savu klientu. Kā jau vairums attēlu no notikuma vietas, arī šis nebija kvalitatīvs, taču dīvaino pircēju bija grūti nepazīt. Uzvilcis tumšas brilles, garā mētelī, kažokādas ausainē un ietinies šallē tā, ka tikai deguns bija izvirzījies, viņš gulēja izstiepies izmīdītajā sniegā. Rakstiņš ko ilustrēja fotogrāfija saucās "Dzīvs līķis".
Es sāku lasīt un ar acs kaktiņu pamanīju ka večuks man pār plecu arī skatās avīzē. Lai jau, man iebildumu nav.