Mēs atnācām ar mieru…

Nomazgājies un noskuvies uzcepu olu kulteni, uzvārīju kafiju un, jau pabeidzot brokastis, atradu pieņemamāku variantu. Kaimiņam kāpņu telpā dzīvoja milzīgs ruds kaķis Leopolds, kurš, atšķirībā no viņa ārkārtīgi miermīlīgā multfilmas vārdabrāļa, bija pazīstams ne tikai kā peļu un žurku ķērājs, bet arī kā pagalma jaukteņu pērkona negaiss. Ja nu aizņemtos kaķi no kaimiņa? Kaķis vienalga tikpat kā nedzīvo mājās, vairāk klīst pa pagalmu un tikai barošanas reizē pa papeles zariem caur logu ierāpjas dzīvoklī. Ja tik kaimiņš būtu mājās.

Ja godīgi, es ne pārāk labi pazīstu savus kaimiņus. Dzīve ir tā iekārtota, ka savienojošā saite starp ģimenēm ir sievietes - viņas vienmēr atradīs iemeslu patenkot, tāpēc pazīst ne tikai tuvākos kaimiņus, bet arī visus mājas iedzīvotājus. Turklāt viņas zina, kurš ar kuru apprecējies, kurš ar ko bijis slims, kuriem ir izcili skolnieki un kuri ir slinki... Īsāk sakot, visus smalkumus, gandrīz līdz bankas kontiem. Un tā kā es nekad nebiju precējies, tad, protams, zināju tikai to, ka manu kaimiņu sauc Koļa, bet viņa sievu Jūlija. Abiem pāri četrdesmit, bērni jau pieauguši, ar viņiem nedzīvo, tas laikam arī viss. Kurš no viņiem strādāja vai nestrādāja, nebija ne jausmas. Pat par kaķi Leopoldu zināju vairāk, jo bieži satikāmies pagalmā.

Es izgāju kāpņu telpā un katram gadījumam pakonsultējos ar dzelteno seju.

- Kā tu domā, ka kaimiņš kaķi iedos?

"Varbūt jā, varbūt nē," noslēpumaini atbildēja krāsotas sejas starojošais smaids.

- Tev vajadzētu strādāt par zīlnieci, - nopūtos un piezvanīju pie kaimiņa durvīm.

Atvēra Nikolajs. Apakšbiksēs un T-kreklā un spriežot pēc saviebtās sejas varēja pieņemt, ka viņam ir vai nu paģiras vai  arī atnācis pēc nakts maiņas - tikko aizmiga, un es viņu pamodināju.

- Sveiks Nikolaj.

- Sveiks, kaimiņ... - viņš noburkšķēja, uzmetot man drūmu skatienu. Nekad neesmu aizņēmies no viņa naudu, bet viņš, šķiet, būs nolēmis, ka  es atnācu tieši tādēļ, un gatavojās atteikt.

Es viņu negribēju pievīlt.

- Koļa, vai neaizdosi uz laiku, dienu vai divām ... kaķi?

- Ne, ne... - Nikolajs pakratīja galvu. - Pašam līdz algas dienai... - Tad līdz viņa prātam nonāca, ka es neprasu naudu, viņš iztaisnojās, un iepleta acis. - K-kaķi?!

- Jā. Šķiet, ka man parādījušās peles.

 Koļa domīgi pakasīja pakausi.

- Kāpēc patiesībā neaizdot?  Viņš dažreiz, maitasgabals, neparādās nedēļām ilgi, bet te uz divām dienām... Pagaidi, paskatīšos, vai viņš ir mājās.

Nikolajs basām kājām iečāpoja virtuvē.

- Mājas! Snauž uz radiatora...

Viņš atgriezās, nesot roku rudi matētu kažoku ar zaļām acīm, kas ļengani nokarājās no rokām. Leopolds izskatījās ārkārtīgi slinks un apātisks, un, ja es viņu nebūtu pāris reizes redzējis pagalmā ar žurku zobos, būtu domājis, ka no tāda kaķa lielas jēgas nebūs.

- Ņem.

Es paņēmu kaķi un gandrīz izmetu: tas svēra vismaz sešus, septiņus kilogramus, ja ne vairāk.

– Vari paturēt kaut nedēļu. Un, ja tev apniks, vienkārši izmet pa durvīm, viņš ceļu uz mājām zina.

- Paldies.

- Nav jau par ko... - Nikolajs plaši nožāvājās. - Iešu gulēt, šodien atkal uz vakara maiņu ...

Es ienesu kaķi dzīvoklī, bez ceremonijām nometu to uz grīdas un aizvēru durvis. Kaķis nokrita uz ķepām, izstaipījās, nožāvājās, pārmetoši paskatījās uz mani un nesatraucamā mierā devās uz virtuvi. Viņš apošņāja plīti, atkal uzmeta man pārmetošu skatienu, smagi nopūtās un devās pāri istabai uz lodžiju. It kā saprata, kādam darbam pieņemts, un, kā jau īsts profesionālis, ar slinkumu sāka strādāt.

Es nesekoju kaķim, bet apsēdos uz dīvāna, labi zinot, ka peļu medības ir jāveic bez lieciniekiem.

Tiklīdz kaķis uzkāpa uz lodžijas sliekšņa, kur gan pazuda viņa slinkums! Viņš apsēdās, sastinga un ar fiksētu skatienu skatījās kaut kur uz augšu. Kažoks kļuva pūkains, astes gals izstiepās auklā, smalki trīcēja. Kādu minūti viņš nomērķēja uz laupījumu un tad kā sarkans zibens klusi metās uz darbagaldu. No lodžijas atskanēja izmisīga kņada, no darbagalda krītošu sagatavju klaudzoņa... Tad pēkšņi atskanēja sirdi plosošs  MJAU, Leopolds pa galvu ipa kaklu izlēca no lodžijas, pieplacis grīdai, šķērsoja istabu un izslīdēja gaitenī.

Es piecēlos no dīvāna, metos viņam pakaļ un ieslēdzu gaitenī gaismu. Sarāvies kamolā, Leopolds spiedās kaktā pie ārdurvīm, skatījās uz mani ar trauksmainu skatienu un baigi šņāca. Nekad nebiju viņu tādu redzējis - pagalmā viņš drosmīgi dzenāja pinčerus, un, ja viņu nomedīt mēģināja kaimiņpagalma dobermaņi, cienīgi atkāpās papelē un vairsa nepievērsa uzmanību lejā trakojošajiem suņiem.

- Nu, kas tad tev, Leopold... - es centos nomierināt kaķi un noliecos, lai to noglaudītu.

Kaķis pieglauda ausis, saboza spalvu, šņākšana pārvērtās par baigu kliedzienu un siekalu šļakstiem no zobu pilnās mutes, un es steidzīgi atrāvu roku. Ir nu gan brīnumi! Uzmanīgi atvēru durvis, kaķis steidzīgi izskrēja ārā, divos lēcienos pārvarējis kāpņu laukumiņu, pazuda kā nebijis.

Novēloti nodrebēdams iztēlojos, kā kaķis, iecērtas man rokā ar nagaino ķepu, saplēš to līdz pat kaulam. Tomēr kas gan Leopoldu varēja novest līdz tādam neprātam?