Mēs atnācām ar mieru…

Nolicis kluci uz gala, es gribēju iezīmēt galvu ar diviem dziļiem iecirtumiem, bet sanāca tikai viens, pēc kura pagale dīvainā veidā palēcās, izslīdēja no rokām un nokrita no darbagalda uz grīdas. Tajā pašā laikā caur lodžiju izplūda it kā stipra vējpūta, un pie sienām piekarinātās lelles sašūpojās, noklabinot ar koka rokām un kājām.

Kas tad nu! Es mulsi paskatījos apkārt. Lodžijas logi bija aizvērti, un caurvējam nebija no kurienes rasties. Pacēlu pagali no grīdas un noliku to atpakaļ uz darbagalda. Kā tā varēja palekties? Vai es to saliecu, vai izdarīju spiedienu uz zaru?

Un pēkšņi līdz manai apziņai nonāca situācijas komiskums. Stāsts par Buratino sākās gandrīz analoģiski, tikai tur tētis Karlo dabūja ar pagali pa pliko pakausi. Vai arī viņa draugs Džuzepe? Es sabozos. Kad lasi grāmatu, situācija izskatās komiska, bet man nebija noskaņojuma smieties. Pa mugurkaulu pārskrēja tirpas.

Izglāba durvju zvans.

- Ienāc, Džuzepe! - Es pamēģināju pajokot, bet tas izrādījās neveiksmīgi, ja ne nožēlojami. Kurš mani varētu sadzirdēt no lodžijas? Atklāti sakot, es jutos nelāgi, tāpēc biju atvieglots, atstājot darbnīcu, un steidzos pie durvīm. Aizmirsu pat pajautāt: "Kas tur ir?" Un, atverot durvis, galīgi apstulbu.

Kāpņu telpā stāvēja Oksana. Porolona ziemas jakā, adītā cepurē, ar skolas mugursomu pār pleciem.

- Sveiki! - Viņa teica un ieslīdēja man garām gaitenī.

- Sveiki…

- Kur tev šeit gaismu ieslēdz? - Viņa lietišķi pajautāja.

Attapos, aizvēru durvis un ieslēdzu priekštelpā gaismu.

Oksana nometa mugursomu un sāka atpogāt jaku.

- Ar kādiem vējiem? - Piesardzīgi pajautāju.

- Nolēmu paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs, - viņa tieši paziņoja. - Tev nav nekas pretī?

- Nav vērts pat mēģināt ... - apjucis nomurmināju.

- Tā ja, tas gan pareizi - konstatēja Oksana. - Vai čības viesiem tev te ir?

Pasniedzu viņai čības un stulbi vēroju, kā viņa tās uzvelk.

- Kāpēc tu neesi skolā? - es beidzot aptvēru.

- Atkušņa dēļ skolas jumts sāka tecēt, klase bija applūdusi, un mums ļāva doties mājās. Vai ar šo versiju esi apmierināts?

Es tikai padevīgi pacēlu rokas. Stulbu, vispār uzdevu jautājumu. Kas es viņai? Oksana mācījās labi un, ja kādu dienu izlēmusi pastaigāties, tad nekas briesmīgs nenotiks. Ja vien tas nekļūs par ieradumu.

- Vai ēst gribi?

- Kas tev ir pusdienās?

- Veikala pelmeņi, tēja.

Oksana novaibstījās.

- Atvaino, banānu nav.

– Bet pelmeņi ar krējumu?

- Ar kečupu.

- Dod šurp.

– Tad marš mazgāt rokas.

Atvēru viņai vannasistabas durvis un steidzos uz virtuvi. No saldētavas izņēmu pelmeņu paku, uzliku uz plīts katlu ar ūdeni, ieslēdzu elektrisko tējkannu. Noliekot šķīvjus uz galda, dzirdēju, kā Oksana iziet no vannas istabas, ienāk istabā, bet, tur neuzkavējusies, parādījās virtuvē.

- Hmmm-jā...  Ne pārāk bagāts līgavainis mammai gadījies - viņa konstatēja.

- Sev tu noteikti atradīsi labāku, - es apgalvoju.

Pretēji savam ieradumam Oksana polemiku nesāka.

- Paej nu malā, - viņa mani atstūma no plīts, - tas nav vīrieša darbs - gatavot pusdienas.

- Jā, pelmeņu vārīšana tak ļoti nopietna zinātne, - es piekritu. - Gatavo tikai sev, es nesen brokastoju.

- Bet es neēdīšu viena pati!

- Tad es ar tevi kopā iedzeršu tēju. Tā būs labi?

Oksana uzvārīja desmit pelmeņu, salika tos uz šķīvja, apsēdās pie galda.

- Kečupu pēc garšas, - es sacīju, pastumjot pudeli viņai pretī.

Oksana uzpilināja vienam pelmenim un pagaršoja.

- Garšīgi! - pabrīnījās. – Pirmo reizi ēdu pelmeņus ar kečupu.

Viņa bagātīgi aplēja pelmeņus ar kečupu un sāka ēst. Ēda, kā jau visi pusaudži, ātri, it kā kaut kur būtu jāsteidzas. It kā ne dakšiņu vicinātu, bet slotu.

- To es aiz slinkuma izdomāju, - atzinos. - Atšķirībā no skābā krējuma, kečups ilgstoši nebojājas.

Kamēr salēju glāzēs tēju, Oksana tika galā ar pelmeņiem un paspēja nomazgāt šķīvi.

– Uz ugunsgrēku steidzies? - es ķircināju.

- Uz jūsu kāzām, - viņa nepalika parādā. - Vai varbūt jau nokavēju?

- Tu būsi pirmā, kas par to uzzinās, - es apliecināju.

Viņa paņēma glāzi tējas.

- Vai citrons tējai ir?

- Nē. Un banānu atvaino arī.

– Par banāniem jau teici. - Oksana pārlaida skatienu pār virtuvi, pamanīja uz ledusskapja garlaikotu Petrušku, ko es izmantoju kā virtuves cimdu. – Bet es biju jūsu teātrī. Toreiz aizveda uz izrādi visu klasi.

- Patika?

Viņa paraustīja plecus.

– Es toreiz mācījos pirmajā klasē, gandrīz neatceros. Atceros tikai to, ka mēs daudz smējāmies... Bet kāpēc teātris nodega? No īssavienojuma?

Es nopūtos, paņēmu glāzi, iemalkoju tēju.

– Vai atceries, kur teātris stāvēja?

- Atceros. Komunāru laukumā.

- Pilsētas centrs, rosīga vieta. Un zini, kas tika uzcelts teātra vietā?

- Zinu. Lielveikals.

– Kas pieder mūsu pilsētas mēram Poļiščuka kungam. Tāds lūk īssavienojums...

- Saprotu, - Oksana pamāja. - Ja teātrus nodedzina, tad kādam tas ir vajadzīgs.

Vēlreiz viņa mani satrieca. Nebiju domājis, ka skolā vēl māca Majakovski. Ļoti piemērota paralēle. Laikmeta garā.

- Un kur tu taisi tās lelles? - Viņa jautāja.

- Uz lodžijas man ir darbnīca.

- Paskatīties nedrīkst?

- Kāpēc ne? Var.

Mēs pabeidzām tēju un devāmies uz lodžiju.