Mēs atnācām ar mieru…

- Paldies par pirkumu.

Saldais smaids viņas sejā izskatījās pielīmēts, un es neviļus atzīmēju, cik maz šim smaidam ir kopīga ar "Sniegbaltītes" smaidu, kas man gāja garām pāri sniegotajam laukumam.

- Un jums paldies ... - novērsis acis sānis, es noņurdēju un paslēpu futlāri kažoka iekšējā kabatā. Tuvāk sirdij. Pēdējā laikā esmu kļuvis sentimentāls.

- Ienāciet atkal, - pārdevēja turpināja smaidīt savu viltus smaidu.

- Pilnīgi noteikti, - paklanījos un, nespēdams pretoties, atriebos par izsmieklu: - Kā tikai, tā uzreiz.

Pārtikas veikalā nopirku pudeli šampanieša un pudeli konjaka. Gribēju ņemt torti, bet laikus apdomājos. Ljubaša noteikti izceps pati un apvainosies, ja atnesīšu pirkto. Runājot par tortēm, viņa ir meistare, un neviena torte no nesen atvērtajiem itāļu vai franču konditorejas veikaliem pilsētā nevarēja līdzināties viņas darinājumiem. Lai cik garšīga tā nebūtu. Kaut vai tāpēc, ka tā ir Ljubašas torte.

Pie Ljubašas mājas es iegriezos ziedu kioskā un par pasakainu cenu nopirku piecas milzīgas sarkanas rozes. Sienot pušķi ar sudrabainu lenti, pārdevēja runīgi lasīja lekcijas, kādā ūdenī un kā likt rozes, lai tās ilgi stāvētu. Izrādās, ka istabas ūdens ir vajadzīgs, nostādināts, pasaldināts ar cukuru, kātiņi jāgriež un jāsašķeļ no jauna. Un tā kātiņa daļa, kas atrodas ūdenī, ir jāatbrīvo no zariem un ērkšķiem. Pārdevēja ielika ziedus garā kastē un brīdināja, ka šādā laikā nedrīkst atrasties ārā ilgāk par desmit minūtēm - ziedi var nosalt. Labāk ņemt taksometru.

Es klusējot māju ar galvu, bet, izgājis uz ielas,  taksometru neņēmu. Līdz Ljubašas mājai bija piecu minūšu gājiens, bet katram gadījumam noskrēju distanci trijās. Iemetos kāpņu telpā, uzkāpa trešajā stāvā, durvju priekšā atvilka elpu un paskatījās pulkstenī. Biju atnācis septiņas minūtes par agru. Labi. Vīrietim vajag ierasties nedaudz agrāk un nekavēties. Kavēšanās ir sievietes prerogatīva.

Durvis atvēra Ljubašas četrpadsmit gadus vecā meita Oksana. Tāda maza sterviņa ar mammas acīm, bet kašķīgu raksturu. Viņai es nepatiku, bet tiku paciests. Tiesa, ne vienmēr. Šodien viņa bija īpaši agresīva.

- Ooo, Ziemassvētku vecītis atnācis, dāvaniņas atnesis! Viņa saviebās. Tūlīt uztvēra izdzertā izgarojumu smaku, savilka degunu un pavēcināja ar roku sejas priekšā. - Un jau uzņēmis ... Acīmredzot, ne pirmajā mājā ieskatās.

- Nu, ko tu... - sāku aizbildināties. Neskatoties uz viņas vecumu, Oksanas priekšā es bieži jutos apmulsis. Bet varbūt tieši tā dēļ. - Tirgū biju, tirgojos, nedaudz sasildījos ...

- Normāli cilvēki sildās ar tēju no termosa, - Oksana pamatoti atzīmēja. - Bet bomži, - viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, skaidri pieskaitot mani pie šī sabiedrības atstumto slāņa, - pie centrālās apkures kolektora.

Gaitenī ieskatījās Ljubaša.

- Sveiks,- viņa teica, un es noslīku viņas tirkīza acu dziļumos.

- Sveiki, jubilāre ... - izelsoju, piegāju pie viņas un neveikli noskūpstīju uz vaiga. - Tas tev.

Steigšus atplēsu kasti, izņēma pušķi un pasniedza to Ljubašai.

- Oh, kādas ...

Redzot šādu karalisku dāvanu, Ljubaša no pārsteiguma apsēdās,  lūpas viņai ietrīcējās, un man šķita, ka acīs pamirgoja asaras. Bet viņa ātri tika galā ar uztraukumu un noskūpstīja mani uz vaiga.

- Paldies ... Tās droši vien maksā traku naudu ...

- Liecies mierā, izmet no g... - es atmetu ar roku.

- … No balkona, - Oksana, iejaucoties sarunā, pabeidza. Inde uz mēles viņai bija kā klaburčūskai. Un tas viņas vecumā ... Neapskaužu to, kas viņu apprecēs.

- Nebojā mammai svētkus, - es palūdzu.

- Es tās ielikšu vāzē, - sacīja Ljubaša un aizsteidzās uz virtuvi.

- Pagaidi, ziedi ūdenī jāievieto saskaņā ar zinātni,  lai mēnesi priecētu aci! - es nokliedzu viņai pakaļ. - Tūlīt noģērbšos, palīdzēšu.

Es noliku maisiņu ar pagali stūrī, bet konjaka un šampanieša maisiņu pasniedzu Oksanai.

- Saliec, lūdzu, uz galda.

Pudeles iepakojumā noklunkšķēja.

- Ahā, žūposim degvīnu, - rezumēja mazā sterviņa. Ieskatījās maisiņā un pārsteigta pašķielēja uz mani. - Bagāts Buratino ...

Pasmīnēju, novilku aitādas kažoku, cepuri, pakarināju to uz pakaramā, un, kad apgriezos, ieraudzīju, ka Oksana no otrā maisiņa izņem koka pagali.

- Un kam ir šī dāvana? - Viņa jautāja.

- Tā nav dāvana, bet sagatave lellei. Noliec to vietā.

Oksana atkal noskatīja mani no galvas līdz kājām un piezīmēja:

- Paskat tik, bet uzvalkā un ar kaklasaiti var izskatīties pēc kārtīga cilvēka.

Viņa ielika pagali tarbā un pazuda istabā. Es spoguļa priekšā saķemmēju matus, iztaisnoju kaklasaiti, notīrīju no žaketes aitas vilnas plēksnes un devos uz virtuvi, lai palīdzētu Ljubašai ielikt ziedus vāzē.

Nostādināta ūdens nebija, un mēs iztikām ar vārītu. Pārējā stingri vadījāmies pēc ziedu kioska pārdevējas padomiem.

- Skaisti! - teica Ljubaša, pacēla vāzi un priecājās par rozēm. Viņa atskatījās uz durvīm un ātri noskūpstīja mani uz lūpām. - Ejam pie galda.

Galds trīs personām bija uzklāts caurstaigājamajā istabā.

- Es nevienu citu neuzlūdzu, - Ljubaša aizbildinājās un nolika ziedus galda vidū. - Nav jau arī nekāds tāds datums ... Rīt darbā nosvinēsim.