Mēs atnācām ar mieru…

Ljubaša strādāja par bibliotekāri pilsētas bibliotēkā, un tas, kā viņa ar meitu izvilka no algas līdz algai, bija prātam nesaprotams. Zinu, kā rīt viņas svinēs dzimšanas dienu darbā - kūkas gabaliņš, tēja ... Tas arī viss.

Noskatīju ne visai bagārtīgo galdu. Gaļas salāti, marinēti gurķi, sēnes, aukstā gaļa ... Uz šī fona konjaka un šampanieša pudele izskatījās kā aristokrāti nabadzīgu radinieku vidū. Muļķis, neiedomājos nopirkt kaut ko garšīgu. Nu gluži kā vecis, kuram galvenais ir tas, lai uz galda būtu alkohola pudele. Lai gan citā scenārijā, es uzskatītu svētku galdu par diezgan bagātīgu.

Ljubaša palaboja vāzē rozes un tikai tad beidzot pamanīja šampanieti un konjaku.

- Ai, un es nostādināju degvīnu uz citrona mizām ..

- Citronu degvīnu dzersim citreiz, bet šodien - šampanieti!

Paņēmu pudeli, vēlreiz noskatīju galdu, bet ieraudzīju tikai divas glāzītes.

- Atnes šampanieša glāzes! - teicu Oksanai.

 Manu pavēli Oksana izpildīja nekavējoties. No mēles nenokrita ne piliens indes. Visticamāk tādēļ, ka atnesa nevis divas, bet trīs glāzes.

- Varbūt labāk atstāt šampanieti pie tortes? - Ljubaša neizpratnē ierosināja. - Jo man uz galda nekā nav, ko tam uzkost... Ne jau ar gurķiem?

- Un arī pie tortes pietiks! - es iebildu. - Bet pirmajam tostam jubilārei par godu jābūt ar šampanieti.

Es noliecu pudeli, izšāvu tā, ka korķis palika man rokā, un sāku izliet glāzēs.

- Jubilārei ... meitai ...

- Oksanai tikai mazliet! - brīdināja Ljubaša.

- Lej-lej, nenožēlo ... - iebilda meitiņa. - Lai glāze būtu pilna, citādi laimes nebūs ...

Izpildīju abus lūgumus - iešļakstīju tā, lai putas piepildītu visu glāzi, bet, kad tās nokritās, apakšā palika nedaudz šampanieša.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, Ljubaša! Es pacēlu glāzi. - Lai visas tavas vēlmes piepildās, un tavās acīs vienmēr mirdz laime, mīļotā!

Saskandinājām.

- Kam mīļotā, - Oksana nomurmināja lūpu kaktiņā, lai dzirdētu tikai es, - bet kam tikai sānis gulēt ...

Pieaugusi ne pa gadiem.

Mēs izdzērām stāvot, tad apsēdāmies.

- Tev salātus? - jautāja Ljubaša.

- Pag-pag, tas vēl nav viss. - Pasniedzos kabatā, izņēmu futlāri un noliku to uz galda Ljubašai priekšā. - Atver.

- Kas... kas tas? - Ljubaša drebošā balsī jautāja un neizpratnē paskatījās man acīs.

- Mana dāvana tev.

Ljubaša pastiepa roku un atvēra futlāri. Šķita, ka istabā izplūst sudraba mirdzums un tirkīza zilgme.

- Šitik bagāts Buratīno ... - Oksana apstulbusi nočukstēja, skatoties no manis uz mammu, no mammas uz futlāri, no futlāra uz mani.

Ljubaša sastinga, nenovērsdama acis no sudraba un tirkīza, tad kļuva bāla, savieba seju, aizklāja ar rokām, skaļi iešņukstējās.

- Mammu, ko tu ... - Oksana satraucās.

- Man ... man ... neviens ... nekad ... - Ljubaša aizrijās ar asarām, cenšoties nomierināt raudas.

Es atņēmu viņas labo roku no sejas, izņēmu no futlāra gredzenu un uzvilku to viņai uz pirksta.

- Daudz laimes dzimšanas dienā.

- Es ... es tūlīt ...

Ljubaša uzlēca kājās un ieskrēja vannas istabā.

Es paplētu rokas, bet nevarēju noslēpt apmierinātu smaidu. Oksana skatījās uz mani acis izplētusi - šķiet, ka es uz viņu pirmo reizi biju atstājis iespaidu - un viņas skatiens manī pamodināja sen izgaisušo cerību, ka mēs kādreiz varētu kļūt draugi. Jebkurā gadījumā es to ļoti gribēju.

Pēc pāris minūtēm Ljubaša atgriezās, aplika mitrās rokas man ap kaklu un noskūpstīja.

- Paldies…

Viņa mulsi pabužināja man matus un apsēdās pie galda. Kad viņa mazgāja seju, nomazgāja arī skropstu tušu un lūpu krāsu, un vai nu tādēļ, vai no neaizsargāta apjukuma, man šķita vēl skaistāka. Es reizēm devu mājienus, ka makiāžs viņu bojā, bet viņa nekad man nepiekrita, jokojot, ka man žēl naudas kosmētikai.Tīri sieviešu psiholoģija - vēlas izcelties un vienlaikus būt ne sliktāka par citām.

- Uzliec visu komplektu, - teicu.

- Man ausis nav izdurtas ... - Ljubaša nosarka.

- Tad kulonu.

- Es tev palīdzēšu, - teica Oksana, pielēca kājās, paņēma ķēdīti ar kulonu, aplika to ap mammas kaklu un aizmugurē aizāķēja.

- Skaistule! - Es paziņoju. - Karaliene! Konjaku?

- Jā ... - Ljubaša kautrīgi piekrita.

Oksana uzmeta man greizu skatienu, bet šoreiz neizmeta nevienu dzēlību.

Ielēju glāzēs konjaku, bet Oksanas glāzē kompotu, un mēs atkal dzērām par godu jubilārei.

- Auksto gaļu? - it kā atvainodamās, piedāvāja Ljubaša. Citrona konjakam klāt uz galda nebija.

- Jā.

- Ar mārrutkiem, - Oksana pastūma šķīvi man tuvāk.

Es piesardzīgi paskatījos uz viņu, gaidot kārtējo repliku. Bet nē, Oksanas acīs nebija ierastās nepatikas. Gluži pretēji, es tajās saskatīju kautko līdzīgu pārsteiguma pilnai cieņai. Šķiet, ka lietas sāk izkustētīes no sastiguma punkta. Paskatīsim, varbūt drīz man būs normāla ģimene, tāpat kā visiem cilvēkiem. Ar mīļotu sievu un pieaugušu meitu.

- Paldies,- es teicu.

- Paklausies .. - Ljubaša aizdomīgi pagrozīja uz pirksta gredzenu. - Tas laikam taču ir dārgi ... Kur tu ņēmi tādu naudu?

- Izmet no galvas, - es pasmaidīju. - Šodien saņēmu pasūtījumu lelles izgatavošanai, un man izmaksāja avansu. Pasakainu naudu - pieci simti dolāru.

- Vai no tās pagales, kas tev tajā celofānā? - Oksana neuzticējās.