Mēs atnācām ar mieru…

Kad Oksana ieraudzīja pie lodžijas sienas sakārtās lelles, viņas acis iemirdzējās un beidzot viņā pamodās bērns.

- Oho! Vai pieskarties drīkst?

- Iedur šim rūķim ar pirkstu vēderā.

Viņa pieskārās ar pirkstu lellei un nekavējoties atrāva to atpakaļ.

- Spēcīgāk, nebaidies!

Oksana piespieda pirkstu rūķim, viņš salocījās uz pusēm, acis izlēca no atsperīgajiem acu dobumiem, un rūķis izmisīgi iebļāvās:

- Vai-vai!

Oksana nobijusies pielēcās atpakaļ, tad izplūda smieklos.

- Gribi, uzdāvināšu?

- Jā.

Es nocēlu rūķīti no sienas un pasniedzu viņai.

- Es to parādīšu matemātikas skolotājai... - viņa apsolīja.

- Ko, vai kaitīga?

- Jā... neliek augstāk par četrinieku, jo mamma viņai dāvanas nedāvina... - Oksana velti bakstīja rūķim vēderā. - Kā tas uzvelkas?

- Tā te. - Es atņēmu viņai rūķi. - Jāatgriež ekstremitātes to sākotnējā stāvoklī, līdz tās noklikšķina, un rūķis ir gatavs lietošanai.

Oksana paņēma lelli, pagrozīja to rokās, bet vairs nemēģināja. Atkal viņa pārlaida skatienu lellēm, kas karājās pie sienas, pakavējās pie lelles-skeleta, un viņas acis atkal iemirdzējās.

- Nē! – Es steidzīgi atteicu. - skeletu es tev nedošu. Tas spīd tumsā, un skolotāja var tā nobīties, ka sāks stostīties.

- Nu ja nedosi, tad nedosi, - Oksana paraustīja plecus, paskatījās prom un pēkšņi pajautāja: - Vai ar mammu jums tā nopietni?

Viņas lūpu kaktiņi aizvainoti noraustījās, un es nesāku izvairīties.

- Jā.

- Ļoti?

- Ļoti.

- Tātad, jūs paņemsiet manu istabu, un man būs jāpārvācas uz caurstaigājamo ...

Naivi bērnišķīgais egoisms neviļus lika pasmaidīt. Patiesībā mēs ar Ļubašu bijām domājuši apmainīt abus dzīvokļus pret trīsistabu, bet, protams, perspektīvā. Pagaidām mūsu kopīgā nākotne bija rakstīta ar dakšām ūdenī.

- Es tev aizkaru pierīkošu, - pajokoju, bet Oksana joku nepieņēma.

– Jūs jau visu esat izlēmuši manā vietā!

Pakratīju galvu un klusi, bet stingri teicu:

– Mēs tikai lēmām, ka izlemsi tu.

Oksana caur pieri paskatījās uz mani, paklusēja, vēcinot rokā rūķi.

- Es laikam iešu...

- Labi, - pamāju. – Būs laiks un vēlme – ienāc. pacentīšos, lai nākamreiz, kad mani apmeklēsi, galdā būtu banāni.

Pavadīju Oksanu gaitenī, viņa saģērbās un aizgāja nepaskatījusies un neteikusi ne vārda. Pat tad, kad es pārkāpu pāri slieksnim un teicu: "Uz redzēšanos", viņa neatbildēja.

Stāvēju kāpņutelpā, līdz noklaudzēja ieejas ārdurvis. Uz sienas pretī manām durvīm bija smaidoša apaļa seja, uzkrāsota ar dzeltenu krāsu. Vai nu rausītis, vai saulīte. Tā bija jau ilgu laiku, kādus piecus gadus smaidīja, un es pie tās biju tā pieradis, ka reizēm pat sveicinājos.

- Nu kā tev patīk mana pameita? - klusi pajautāju.

Seja smaidīja.

- Piekrītu, - nopūtos. - Sarežģīts raksturs...

Aizveris durvis, kādu laiku pastāvēju gaitenī. Galvā rosījās drūmas domas: kā pieņemt Oksanas negaidīto apciemojumu? Kā gaišu zīmi vai ... Tā arī neizlēmis, kā tas ietekmēs mūsu ar Ļubašu nākotni, uzvilku priekšautu, gaitenī izslēdzu gaismu un devos uz lodžiju.

Šoreiz ķēros pie darba ar vislielāko piesardzību. Neticēju pasakām un pārpasaulīgām lietām, bet vai tik tur kaut kas nebija? Protams, labi pārdomājot, analizējot, apskatot lodžiju, var atrast izskaidrojumu gan pēkšņajam caurvējam, gan tam, kāpēc pagale izslīdēja no rokām. Bet var arī neatrast. Vismaz uzreiz. Iemesls var tikt atklāts pēc dienas vai pat nedēļas, bet es negribēju tērēt laiku.

Neskaidrais satraukums nepameta; kad noņēmu pirmās skaidas, man likās, ka aiz muguras pie sienas kustas lelles. Kaut kāda paranoja. Pāris reizes paskatījies apkārt, bet, neko aizdomīgu nemanījis, pamazām iesaistījos darbā, un neskaidrās bailes atkāpās.

Kad darbs sakrīt ar hobiju, tas ir tik ļoti aizrauj, ka pilnībā izslēdzies no apkārtējās vides. Es izgriezu sagataves visām lelles daļām un turpināju apdarināt rokas, kājas, rumpi... Galvu, kā vienmēr, atstāju uz beigām. Galvas izgrebšana ir mākslinieka darbs, lai gan es neatzinu tiesības mani par tādu saukt. Turklāt sejas izteiksme, kas jāpiešķir lellei, lielā mērā ir atkarīga no tā, kādas rokas, kājas un ķermeni esat izveidojis. Ja rokas-kājas ir šķības, ja ir vēders, pats sakumpis, tad, protams, lelles sejas izteiksmei jābūt augstprātīgai. Šāds variants Buratino nederēja, un, protams, es sākotnēji noskaņojos uz figūras harmoniju un slaidumu. Tiesa, ne vienmēr izdodas kā iecerēts, viss atkarīgs no koka faktūras. Ja pagale ir zaraina, tajā esošās šķiedras ir viļņotas, tad rokas-kājas izgrebjot, tās neizbēgami iznāk greizas, un mugura būs saliekta. Šajā gadījumā koka faktūra bija ideāla, un viss gāja kā iecerēts. Jautram Buratino vajadzētu sanākt.

Es biju tik aizrāvies, ka nepamanīju, kā pienāca vakars. Kad tavs mīļākais darbs pārņem visu bez pēdām, tu, šķiet, tiec aizvests uz pasaku zemi, kurā nav problēmu, kur tev viss izdodas, tu esi pats sev saimnieks līdz galam, radītājs un saimnieks. Un, jo dziļāk ienirsti savu hobiju pasaulē, jo sāpīgāka būs atgriešanās ikdienas dzīvē. It īpaši, ja neatgriežaties pēc paša vēlēšanās, bet tiekat izrauts ar varu.

- Re kur tu esi! - dzirdēju aiz muguras, nodrebēju un nobijies apcirtos.