Mēs atnācām ar mieru…

Visvienkāršākā marionete ir lelle skelets, neskatoties uz lielo kustīgo daļu skaitu. Marionetes koka vai plastmasas kauli tiek savienoti kopā ar parastu diegu, kas ļauj tiem salocīties jebkurā virzienā - jo neticamāk, jo smieklīgāk. Skatītāji smejas par smieklīgo skeleta pozu, savukārt pats aktieris ir pārsteigts, kā viņam tā sanāk. Ar Buratino ir cita lieta – viņa locītavām, it īpaši elkoņos un ceļgalos, ir jālokās kā cilvēkam, nevis jākustas uz visām pusēm, kā skaidām āliņģī. Tas pats attiecas uz šādas marionetes vadīšanu. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kad lelle karāsies mašīnā pie vējstikla un tai vajadzēs raustīties spontāni, bez aktiera līdzdalības, Tāpēc, izstrādāju oriģinālu diegu sistēmu, kas palielināja marionetes mobilitāti un pozu ticamību.

Visu dienu izgriezu lelles daļas un, kā plānots, galvu pabeidzu pēdējo. Pabeidzot darbu ar kaltu, ar zināmu piesardzību saīsināju degunu līdz pieņemamam izmēram, taču, pretēji gaidītajam, transcendentāli atgadījumi šoreiz nenotika. Kad grebums bija pabeigts, paņēmu otu, krāsas, nokrāsoju Buratino kurpes brūnas, uzkrāsoju balti un sarkani svītrotas getras un uzliku uz vaigiem sārtumu. Pēc tam, gaidot krāsas nožūšanu, visas daļas nolakoju. Tas šodienai viss, rīt būs vissvarīgākā operācija – montāža.

 Piecēlos no aiz darbagalda jau divpadsmitos naktī, izslēdzu lodžijā gaismu un devos uz virtuvi pagatavot vienkāršas vakariņas. Milzīgs nogurums, un galvā dumjas domas nenāk. Tā tam arī ir jābūt. Strādāt, strādāt nenogurstoši, un tad nekādi ļaunie gari man klāt netiks.

Un tikai tad, kad aizgāju gulēt, izslēdzu gaismu un aizvēru plakstiņus, pēkšņi atcerējos, ka Ļubaša tā arī nepiezvanīja.  Ar mums kaut kas nogājis greizi, kaut kas nošķiebies... Vai viņa tiešām mani tur aizdomās par pedofilām tieksmēm? Kāds stulbums.

Gulēju nemierīgi. Atkal caur sapni uz lodžijas šķita dzirdami čauksti, bet principa pēc negribēju mosties, celties un pārbaudīt, kurš tur taisa nelietības - materiālistiska žurka vai transcendentāls spoks.

Bet, kad no rīta pamodos, pirmais, ko izdarīju, devos uz lodžiju. Skatiens neviļus pārslīdēja pāri plauktam virs darbagalda, bet atvērtās sērkociņu kastītes ar stikla acīm, kas skatīsies uz mani, tur nebija. Izrādījās, ka spokam nav pa spēkam atvērt aizslēgto atvilktni – tas nav kaķi Leopoldu pārbiedēt. Bet no lakotajām Buratino daļām, kas bija izliktas žūšanai, darbagalda vidū atradās salikta lelle. Nebija pieticis prāta savienot detaļas ar šarnīriem, bet viss bija nopareizā secībā, pat pirkstu falangas. Kā vēstījums man, ka spokam saprāts tomēr ir. Viennozīmīgi, manā mājā sācis darboties kāds poltergeists, vai barabaška.

Dīvaini, bet uz pārpasaulīgo parādību es reaģēju ja ne gluži mierīgi, tad filozofiski. Galu galā pie visa var pierast. Kad cilvēks pirmo reizi izlidoja kosmosā, svētku demonstrāciju vilnis pārņēma visu pasauli. Cilvēki pameta darbu, izgāja ielās, apsveica viens otru, priecājās kā bērni... Kad pēc astoņiem gadiem cilvēka kāja pirmo reizi spēra soli uz Mēness virsmas, vispār vairs nebija nekādas vispārējas eiforijas. Jā, bija daži, kuri svinēja, taču pārliecinošais vairākums panākumu uztvēra ļoti ikdienišķi. Spēra to soli un spēra. Sasniegumi kosmosā bija kļuvuši tik vienaldzīgi, ka, uz ielas pajautājot, kurš no kosmonautiem-astronautiem šobrīd atrodas orbītā, neviens nezinās.

Apmēram tā arī es reaģēju uz paranormālo situāciju uz lodžijas. Iekārtoies dzīvoklī barabaška, un velns ar viņu. Ja tikai lelles nemaitā, neatstāj uz tām zobu pēdas. Un, kad iegāju kontrastdušā, paēdu brokastis, kļuvu pat jautrs. Patiešām neaicināt taču popu, lai viņš pielej darbnīcu ar svētīto ūdeni un izdzen ļaunos garus. Esmu ateists, un man tas šķiet nepieņemami. Turklāt manī pamodās pilnīgi normāla pētnieciskā interese. Ar cilvēkiem vienmēr tā: viņi lasa par barabaškiem kāda mājā – tas ir interesanti un izklaidējoši, bet, tiklīdz pašu dzīvoklī apmetas tāds barabaška, sākas bailes. Kādreiz cilvēki baidījās no zibens, uzskatot to par Apollona bultām, Peruna, Dieva dusmu izpausmi, taču pietika parādīties ziņkārīgam cilvēkam, kurš, riskējot ar savu dzīvību, laižot pūķus pērkona debesīs, galu galā uzzināja, ka tā ir elementāra atmosfēras parādība, - mistiskās bailes pazuda. Tā arī ar barabaškiem - no tiem naevis jābaidās, bet gan jāpēta.

Pacilātā noskaņojumā apsēdos pie darbagalda un sāku montēt lelli. Un, lai gan atkal šķita, ka pie sienas piekārtās lelles kustas no paranormāla caurvēja, es nepievērsu tam uzmanību.