Mēs atnācām ar mieru…

- Jūs taču mani jau redzējāt... - milicis pārmetoši teica. Viņš bija jauneklīgs, apmēram trīsdesmit pieci, ar atvērtu, patīkamu seju, kuru nedaudz sabojāja maza pelēka dzimumzīme zem kreisās acs, kas piešķīra viņa sejai asimetriju. Bet tagad man nebija laika sarunām ar "patīkamām sejām".

– Kāpēc man vajadzētu ticēt, ka tu esi milicis? - īgni atjautāju. – Vai nu mazums tagad bandītu, ģērbušos miliču formās, skraida pa kāpņu telpām? Varbūt formastērpu tu izrakāji no mēslu kastes. Musoros atradi.

Uz "musoru" pieminēšanu milicis reaģēja pārsteidzoši vienaldzīgi.

- Pjotrs Ivanovičs Sidorovs,  pilsētas centra rajona nodaļas vecākais operatīvais darbinieks, - viņš iepazīstināja ar sevi, izņēma apliecību un uzrādīja to. - Vai jūs esat Deniss Pavlovičs Jegoršins?

- Jā, Jegoršins. Ko tev vajag?

- Iesākumam - lai jūs pārejat uz "jūs", es tomēr pildu dienesta pienākumus.

Es saviebos un uzmetu viņam vērtējošu skatienu. Kaut kāds dīvains milicis, pārāk pieklājīgs. Tādu nemēdz būt.

– Toties es nepildu dienesta pienākumus, turklāt esmu savās mājās. Un man tavi pienākumi pie vienas vietas. Vai varbūt tev ir orderis?

- Vai tad orderim ir kādi iemesli? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts. - Nē, ordera man nav. Es tikai gribēju uzdot dažus jautājumus par kādu cilvēku, ar kuru jūs nejauši satikāties. Bet, ja jūs nevēlaties mani ielaist, varu jūs izsaukt ar pavēsti uz rajona nodaļu.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

Man negribējās nākt ar pavēsti. Milicijas iecirknis nav tā vieta, kurp doties labprātīgi. Būs jāpatērē vismaz trīs stundas.

- Labi, nāc iekšā... - nomurmināju, noņēmu ķēdi un atvēru durvis.

Taču arī vecākais operatīvais darbinieks izrādīja rūdījumu.

- Vai nu uz "jūs", - viņš teica, - vai ar pavēsti uz manu kabinetu, un tur noteikti jau  uz "jūs".

- Labi. Ienāc... iet...

Viņš iegāja, novilka īso puskažoku un cepuri, uzkāra to uz pakaramā un iegāja istabā, kur es viņu aicināju ar žestu, izvairoties uzrunāt ar "jūs".

- Lūdzu, - parādīju viņam krēslu, bet pats apsēdos uz dīvāna. - Ar ko varu palīdzēt?

Pirms atbildes Pjotrs Ivanovičs paskatījās apkārt, ironiski saknieba lūpas, bet par manu dzīvokli neko neteica. Un ko gan tur var pateikt? Ļoti neprezentējams iekārtojums.

– Jūs taču esat leļļu meistars, vai ne? - Viņš jautāja, ignorējot manu jautājumu.

- Esmu bezdarbnieks.

- Nu, nu, kāpēc uzreiz tā? – Pjotrs Ivanovičs pašūpoja galvu. – Lai arī leļļu teātra vairs nav, jūs joprojām izgatavojat lelles un pārdodat. Vai ne?

Es saraucu pieri. Saruna sāka iegūt nepatīkamu virzienu. Bet vai ar miliciju var kādreiz runāt par patīkamām tēmām?

– Saskaņā ar Pilsētas domes lēmumu no radošajiem darbiniekiem: māksliniekiem, tēlniekiem, amatniekiem nodoklis netiek iekasēts. Tāpat mums bez maksas tika ierādīta vieta mūsu darbu izstādei un tirdzniecībai Puškina laukumā. Vai tiešām kaut kas ir mainījies?

- Nē, nē, ko jūs, - Petrs Ivanovičs atkāpās. - Viss joprojām ir spēkā... Es tikai noskaidroju jūsu darbības veidu.

- Kāpēc?

Viņš atkal ignorēja jautājumu. Vai viņi tiek īpaši apmācīti nedzirdēt jautājumus?

- Vai jūs pazīstat šo cilvēku? - Viņš teica, izņēmis no kabatas fotogrāfiju.

- Nē, - atbildēju, pat nepaskatījies.

Pjotrs Ivanovičs saprotoši pasmaidīja.

– Bet pēc mūsu informācijas, tieši viņam jūs pirms trim dienām pārdevāt lelli Buratino.

Man nācās apskatīt fotoattēlu. Morgā uzņemtajā fotogrāfijā bija redzams kaila pusmūža vīrieša ķermenis ar izteiktiem līķu plankumiem.

- Nekad neesmu tādu redzējis, - es atkārtoju.

- Nu izbeidziet, Denis Pavlovič, šī cilvēka mēteļa kabatā tika atrasta jūsu izgatavotā lelle.

- Manam klientam bija tumšas brilles, un viņa seja bija tā ietīta šallē, ka tikai deguns bija ārā. Bet jūs te man rādiet kailu līķi.

Pjotrs Ivanovičs pamāja un izņēma nākamo fotogrāfiju.

- Šitas te?

Otrā fotogrāfija bija tieši tāda kā pilsētas avīzē. Iespējams, izmeklētājs to ierosinājis publicēt, realizējot savus mērķus. Visticamāk, raksts avīzē tapis arī izmeklēšanas iestāžu iedvesmots: bezpajumtnieka nāve ir tik parasts gadījums, ka par to nerakstītu.

– Līdzīgs, bet ne šis.

- Tiešām? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts.

– Pilnīgi noteikti.

- Kāpēc jūs esat tik pārliecināts? Tieši pie šī cilvēka viņa kabatā mēs atradām jūsu lelli.

- Neskatoties uz visu šito te, - es atriebīgi novilku roku pa istabu, - dažreiz lasu avīzes un zinu, ka fotogrāfijā ir redzams cilvēka līķis, kurš miris ilgi pirms es pārdevu savu lelli. Un vēl, esmu ateists un neticu dzīvei pēc nāves. Vai milicija domā savādāk? Tādā gadījumā līķis jāaplej ar svētīto ūdeni, lai neklīst pa pilsētu un nejauc prātus operatīvajiem darbiniekiem.

- Esat gan jūs gluži kā ezis, - teica Pjotrs Ivanovičs.

- Tāds nu esmu, - es atcirtu. – Nepatīk, ja traucē par sīkumiem.

- Starp citu, - viņš paslēpa fotogrāfijas kabatā, - neskaitot jūsu lelli, kabatās pie līķa tika atrastas četri tūkstoši divi simti dolāru banknotes. Cik pircējs jums samaksāja?

– Lai arī cik samaksāja, viss ir manējais. Taisu savas lelles un pārdodu tās pilnīgi legāli.