Mēs atnācām ar mieru…

Iegāju istabā, apsēdos krēslā un ieslēdzu televizoru uz pirmā pieejamā kanāla. Kā pēc pieprasījuma nokļuva komēdijfilmā  par marsiešu iebrukumu. Marsiešu lelles ciešās kolonnās desantējās uz Zemi, izlejot uguns straumes no blasteriem uz entuziasma pilniem zemes iedzīvotāju pūļiem, kas tos sagaida, vienlaikus farizejiski paziņojot: “Mēs atnācām ar mieru...” Apmēram piecas minūtes vēroju, kā nabaga zemes iedzīvotāji pārvēršas putekļos, pēc tam pārgāju uz sporta kanālu. Tika translētas pirmās formulas sacīkstes - rēca mašīnu motori, neuzvaramais Šūmahers pa galvu pa kaklu drāzās pa trasi uz nākamo goda pjedestālu, atstājot aiz sevis konkurentus, bet bijušo prieku no sacīkstēm nesaņēmu. Prieku nesagādāja nekas, pasaule šķita pelēka un nevērtīga.

Bolīdu rūkoņas pavadījumā aizmigu krēslā un nogulēju līdz rītam. Sapņoju par citplanētiešu iebrukumu. Koka buratino soļoja cauri mūsu pilsētai, izlejot uguni uz visu un visiem, un pāri visam šim Vāgnera "Valkīru lidojumam" skanēja refrēns: "Mēs atnācām pie jums ar mieru ..."

No rīta pamostoties ar smagu galvu un pretīgu garastāvokli, iegāju dušā, pabrokastoju un tikai tad ieskatījos darbnīcā. Buratīno tā arī nebija atgriezies no saviem pasaku klejojumiem, tāpēc vairs  neviens uz lodžijas nekārtības netaisīja. Pie sienas nekustīgi karājās lelles, darbarīki uz darbagalda bija tādā pašā kārtībā kā vakar. Pasaka bija beigusies.

Un velns ar viņu. Kad dvēselē valda skumjas, citām lietām neatliek laika, it īpaši viņpasaules. Bet, lai cik skumji būtu dvēselei, jāturpina dzīvot. Ārējas viņpasaules lietas var izlīst sāņus - ja Buratino neatgriezīsies, būs jāatgriež nauda. Varbūt vēl jāmaksā papildus par stikla acīm un, iespējams, koka pagali. Koksne taču bija no ļoti dārgajām šķirnēm...

Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis un ar aizspriedumiem paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, vairs neuzdrošinādamies ar viņu runāt. Ja viņa arī sāks grimasēt, kā piemēram, Buratino, tad man tiešs ceļš uz trako māju. Tā arī neuzdrošinājies sasveicināties ar seju, nokāpu lejā pa kāpnēm, izgāju pagalmā un devos uz tirgu. Jānoskaidro, kas tur ir ar klientu – kaut kas man teica, ka viņš ir ļoti sarežģīts cilvēks. Nu, protams, ne jau "dzīvs līķis", bet viņš noteikti zināja, kas ar lelli notiks, citādi kāpēc viņš man dotu tik neparastu pagali un stikla acis ar kustīgām zīlītēm?

Laikapstākļi izrādījās atbilstoši noskaņojumam: ar caururbjošu aukstu vēju, zemiem, pelēkiem mākoņiem, sniega putru zem kājām. Nebija ne vēsts no pavasara. Katru dienu gadās kāds pārsteigums, un ne tikai laikapstākļos.

Tirgoties negrasījos, tāpēc leti un kasti no Mihaļiča būceņa neizņēmu, bet devos taisnā ceļā uz skvēru.

Mironam tirdzniecība gāja ņipri, un viņu apskauda visi mākslinieki. Večiņas bija sanākušas viņam klāt gandrīz pūlī, pirka ikonas un gāja prom.

– Redzi, arī man veicas! – Mirons mani jautri sveicināja, saņemdams no večiņas naudu par kārtējo ikonu.

- Sabūri, vai kā? - drūmi jautāju.

- Cst! - Mirons man uzšņāca, uztverot vecenītes, kura tina ikonu lupatā, izbiedēto skatienu. -Nezaimo. - Viņš izplūda smaidā un pamāja vecenītei: - Kristus lai ir ar jums ...

Ķīļveida bārdele, garš melns mētelis un pazemīga poza lika viņam izskatīties kā diakonam. Vecene apzīmēja Mironu ar krusta zīmi, uzmeta man sašutuma pilnu skatienu un devās savu ceļu.

- Nebaidi man te klientus, - nošņācās Mirons. – Šodien baznīcas svētki, večiņas nes svētīt ikonas baznīcā.

- Kādi svētki?

– Bet velns ta viņu zina... Ikonas tiek ļoti pieprasītas.

Nākamā vecenīte, kas apstājās pie letes ar ikonām, atkāpās un pakratīja Mironam ar pirkstu.

- Nepiemini nešķīsteņa vārdu ikonu priekšā! - Viņa bargi teica.

- Piedod, vecmāmiņ, velns pavilka... - Mirons izgrūda, apklusa, steigšus pārmeta pār muti krustu un sāka bērt: - Piedod man, Kungs, lūpas nezina, ko tās muld... Svēto Nikolaju nevēlaties? Nolaidīšu cenu ...

Kad vecenīte, nopirkusi ikonu, aizgāja, Mirons paskatījās gar aleju un, vairs neredzēdams pircējus, iztaisnoja muguru, plecus un uzreiz zaudēja līdzību ar diakonu.

- Oh, grūti gan būt ateistam... - Viņš paskatījās uz mani un pamanīja, ka esmu bez letes. - nāci parādu atprasīt?

- Arī to, - pamāju ar galvu.

Mirons izņēma naudu, noskaitīja to un pasniedza man.

-  No sirds atrauju...

- Vai manu klientu neesi redzējis? - jautāju, paslēpdams naudu kabatā.

Mirons neizpratnē paskatījās uz mani.

- Denis, avīzi tā arī neesi paskatījies?

- Paskatījos... Bet fotogrāfija ir sliktas kvalitātes.Varbūt nemaz nav viņš?

-Viņš, - Mirons stingri apgalvoja. - Tavu lelli pie viņa arī atrada.

Aizdomīgi paskatījos uz Mironu. Nekāda lelle laikraksta rakstā netika pieminēta.

- Kā ta tu to zini?

- Žagata uz astes atnesa!

Mirons smaidīja, skatījās uz mani godīgām acīm, bet es tomēr uztvēru nelielu aizķeršanos atbildē. Un, šķiet, sapratu, kas tā par "žagatu".

- Vai tik tu nejauši nepazīsti operatīvo pilnvaroto Pjotru Ivanoviču Sidorovu? - strupi jautāju.

Mirons kļuva bēdīgs, sakuca, sāka  skatīties prom.

- Bija atnācis... - viņš negribīgi nomurmināja. - Interesējās par tevi un tavu klientu ...