Mēs atnācām ar mieru…

Andrejs neizpratnē paraustīja plecus.

– Nu jā, šķiet bija... Ķīmiska tāda... Bet, visi mani klienti no Ķīmijas fakultātes ož pēc reaģentiem!

– Vai tik ne pēc formalīna klients oda?

Andrejs vērīgi paskatījās uz mani, un viņa no nemitīgā darba pie uguns sarkanajā sejā atkal parādījās sarkastisks smīniņš.

– Tu jau te gluži kā vietējais operatīvais pilnvarotais! - Viņš sarkastiski piezīmēja.

- Pjotrs Ivanovičs Sidorovs?

- Ivans Sidorovičs Petrovs, - Andrejs izlaboja.

- Petrovs? - biju pārsteigts. - Esi pārliecināts, ka ne Sidorovs? Trīsdesmit pieci gadi, vidēja auguma, tāds patīkams, zem kreisās acs maza dzimumzīmīte?

- Jā, viņš, - Andrejs pamāja. - Parādīja dokumentus, un noteikti atceros, ka Ivans Sidorovičs Petrovs.

Es apjuku.

– Arī es redzēju viņa dokumentus. Pjotrs Ivanovičs Sidorovs ...

Andrejs iesmējās.

- Tikai centrālajā pilsētas milicijas iecirknī nav operatīvā darbinieka Petrova, - viņš teica. - Es painteresējos.

- Un Sidorova arī nav, - piekritu. - arī painteresējos. Varbūt viņš ir Sidors Petrovičs Ivanovs?

- Domāju, ka arī tāda nav... Interesanti, vai FSB sniedz informāciju par darbiniekiem?

- Kā tad! gaidi vien!. Jebkuram pretimnācējam. Bet vispirms ārvalstu izlūkdienestu aģentiem. Vai tu aprakstīsi viņa pazīmes? Starp citu, vai viņš rādīja klienta fotogrāfijas?

- Jā. Miruša. Guļus sniegā savā kurgužu jakā.

Izrādās, Petrovs-Sidorovs man meloja, ka otrs "dzīvais līķis" nav atrasts. Kāpēc viņam melot, ja gan dokumenti viltoti, gan darba vieta?

- Tu tās acis taisi no sava vai pasūtītāja materiāla? - mainīju tēmu.

- No sava... - Andrejs bija pārsteigts.

- Dīvaini. Bet man lelles izgatavošanai pasūtītājs piedāvāja savu materiālu. Interesants koks, nekad agrāk ar tādu nebiju strādājis.

Andrejs vienaldzīgi paraustīja plecus, bet pēkšņi sarauca pieri un vērīgi paskatījās manī.

- Neparasts koks saki?

- Jā, es tomēr par koksnes sugām nedaudz zinu. Šī koksne nav no mūsu areāla.

- Aha... - Andrejs zinoši pamāja. - Pirms nedēļas Universitātes Ģeogrāfijas katedra pārdeva savu kokmateriālu kolekciju par pasakainu summu. Četrdesmit gadus tā tikusi vākta pa visu pasauli. Ko lai dara, zinātne tagad izdzīvo, kā prot.

Es arī pamāju un vēlreiz mainīju tēmu, atgriežoties pie sarunas sākuma:

- Un tomēr, kāpēc tu netici, ka es ievietoju lellē tavas stikla acis ?

- Bet tāpēc! – Andrejs šoreiz aizkaitināti atkārtoja.

Neko nesakot es skatījos viņam acīs. Andrejs paraustīja plecus un novērsās prom.

- Sākšu stāstīt, bet tu neticēsi...- viņš nomurmināja.

Uzacis, kas bija izbalējušas līdz pilnīgam bezkrāsainam, no nemitīgā darba pie uguns, savilkās virsdegunē, un Andreja seja ieguva aizvainotu izteiksmi. It kā viņš ļoti gribētu atklāt savu noslēpumu, bet baidītos, ka par viņu pasmiešos.

Es gan no tā vairs nebaidījos.

- Bet tomēr?

- Man šķiet... - Andrejs saviebās, uzmeta man ātru skatienu un atkal novērsa skatienu. Man šķiet, ka šīs acis var redzēt.

- Tieši tam es noticēšu, - es mierīgi pateicu.

Tagad bija Andreja kārta būt pārsteigtam.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tāpēc! - es nosmīnēju un pēc pauzes paskaidroju: - Jo, tiklīdz koka lellei ievietoju stikla acis, tā atdzīvojās.

Andreja seja izstiepās, un caur viņa profesionālo sarkano iedegumu varēja redzēt, kā viņš kļuva bāls.

- Ak lūk kādas lietas ...

Viņš noticēja un noticēja bez šaubīšanās!

- Biju iedomājis, ka tās saliek mirušajiem.. Brīnījos, kāpēc pasūtījuši tik mazas...

Un tad man kaut kas atausa. Ja kāds sadomājis atdzīvināt mirušos, tas ir, nevis atdzīvināt, bet likt viņiem kustēties kā zombijiem, tad “dzīvajiem līķiem” ir vajadzīgas jaunas acis, jo caur miruša cilvēka izplūdušajām zīlītēm nekas nebūs redzams, un zombijs. būs akls. Ja vien viņi kaut kā varētu redzēt, pateicoties tām dīvainajām brillēm ar biezajām lēcām... Savukārt starp līķu un koka leļļu "atdzīvināšanu" šādā veidā nav nekādas atšķirības.Ar lellēm ir vēl vienkāršāk - tās nesadalās un nesāk smirdēt.

Šķiet, ka tāda pati doma ienāca prātā Andrejam.

- Un kur tagad ir tava atdzīvojusies lelle?

- Buratīno? Aizbēga.

- Ak tad tas bija Buratino? - Andrejs nervozi nomurmināja - Nu ko, tava tētiņa Karlo iesauka ir sevi attaisnojusi...

Pretēji gribai man arī uznāca nervozi smiekli. Stulbāku situāciju nevarētu iedomāties. Tomēr es atradu spēku apspiest smieklus un pajautāju:

- Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka stikla acis var redzēt?

- Kāpēc? - Andrejs vēlreiz jautāja, saņēmās un kļuva nopietns. - tūlīt parādīšu.

Viņš izņēma no atvilktnes pudeli ar uzrakstu "Polietilsilaksāns", ievilka šķidrumu pipetē un uzmanīgi ievadīja to caur atstāto kapilāru stikla acī.

-Vēro uzmanīgi, - viņš teica un uzlika aci uz galda.

Un tad es saskatīju, kā centimetru garā kapilāra caurulīte sāk pati no sevis izkust, aiztaisot caurumiņu, bet pati acs maina sfērisko formu uz elipsoidālu.

- Pārbaudīju mikroskopā, - sacīja Andrejs. - Stikls virs zīlītes kļūst par ideālu lēcu.

- Ak tu velns... - nolamājos, un neviļus nodrebēju. - Andrjuha, mēs personīgi novērojam transcendentālas parādības un tik mierīgi spriežam par to norisi ...