Mēs atnācām ar mieru…

- Kā vēlies, - viņš vienaldzīgi pateica. Acīmredzot savā vēlmē būt vienam es nebiju oriģināls, un Andrejs gribēja to pašu. - Uzzināsi ko jaunu, dod ziņu.

- Un tu arī, - sacīju, pieceļoties no ķebļa. Tomēr aiz viņa šķietamās vienaldzības slēpās nemiers. Kad strauss iebāž galvu smiltīs, astes spalvas vienalga trīc.

SESTĀ NODAĻA

Vējš pierima, un pār pilsētu nokrita blīva, drūmā migla. Sniega slapjdraņķis svilināja un kapāja gan zem zolēm, gan iekš caurajiem ziemas zābakiem, tāpēc mana vēlme paklīst pa pilsētu neizdevās. Man pilnam komplektam pietrūka tikai saaukstēšanās.

Tomēr, dodoties mājup, es nevarēju aizliegt sev domāt. Domas nemitīgi grozījās nevis ap "dzīvajiem" līķiem, stikla acīm un atdzivojušos Buratino, bet gan ap operatīvā darbinieka Petrova-Sidorova noslēpumaino personību. Pēc sarunām ar Mironu un Andreju versija, ka viņš ir parasts krāpnieks, bija jāatmet, bet es nespēju noticēt versijai par viņa saistību ar FSB.  FSB ļaudis ir ārkārtīgi pragmatiski un netic viņpasaules spēkiem. Viņu stiprā puse ir pretizlūkošana, cīņa pret citādi domājošiem un terora aktiem. Ar citplanētiešu invāzijas novēršanu nodarbojas vienīgi psihoterapeiti. Petrovs-Sidorovs pēc psihoterapeita neizskatījās, un kas viņš tāds ir, palika noslēpums. Bet viņš zināja daudz, turklāt ar mums spēlēja kādu nesaprotamu spēli. Nebija nejaušība, ka viņš man un Andrejam nosauca dažādus uzvārdus – viņš noteikti pieņēma, ka mēs satiksimies, pārrunāsim problēmas un atcerēsimies viņu. Ja viņš cerēja mūsos izraisīt trauksmi un raizes, tad savu mērķi bija sasniedzis. Pret atdzīvojušos Buratino izturējos mierīgāk - galu galā viņpasaules spēki, ja arī kaitē, tad pavisam nedaudz. Toties sāku baidīties no Petrova-Sidorova, un, jo ilgāk par viņu domāju, jo vairāk man kļuva bail. Nav zvēra sliktāka par cilvēku.

Ieejot kāpņu telpā, briesmu sajūta pieauga, bet, par laimi, neko aizdomīgu kāpnēs nesatiku. Atkal paranojas lēkme...

- Vai pie manis kāds bija atnācis? - Ar zināmām bažām jautāju dzeltenajai sejai.

"Tu ko, mani par sargu pieņēmi," viņa smaidot atbildēja.

Es dziļi ieelpoju un ar plaukstu noglāstīju seju. Siena bija parasta, raupja, un seja pat nedomāja atdzīvoties. Un paldies par to pašu - paranormālas parādības jau pamatīgi apnikušas.

Pārliecināts, ka manas mājas ir mans cietoksnis, es iespraudu atslēgu slēdzenē, atvēru durvis... Un sastingu uz sliekšņa.

 Dzīvoklī kāds atradās: istabā darbojās televizors, murmināja diktora balss, uz gaiteņa sienām mirguļoja gaismas atspīdumi. Vai tiešām Petrovs-Sidorovs nolēmis izpildīt savu solījumu drīzumā satikties? Ja tā, tad diez vai viņš uzvedīsies tik korekti kā iepriekšējās vizītes laikā.

- Ko apstājies uz sliekšņa? - no istabas atskanēja Oksanas balss. - Nāc tik iekšā, jūties kā mājās!

Likās, ka man no dvēseles nokrita akmens, un es atkusu. Būtu labāk, ja tā būtu Ļubaša, bet ... Varbūt viņa atsūtījusi savu meitu ar kādu ziņu? Patiesībā es neesmu sācis kādu karadarbību, bet viņa nez kāpēc pavērsusi pret mani ieročus.

Aizvēru durvis, novilku jaku un cepuri, pārģērbos čībās un, ar prieku sajutis, kā ledainās kājas sāk sasilt, iegāju istabā.

Oksana sēdēja atzveltnes krēslā, skatījās televizoru un intensīvi ēda banānus.

- Sveiki! - Viņa visai nekautrīgi sveicināja. - Un vēl teici, ka nav banānu!

Es paskatījos uz trauku un redzēju tikai mizas.

- Vairs nav.

Arī viņa paskatījās uz trauku un izlikās sarūgtināta:

- Žēl gan…

- Kā tu te iekļuvi? - es bargi jautāju.

- Parasti, caur durvīm.

- Kur tu dabūji atslēgas?

- Nozagu no savas mātes somiņas, - viņa bez apmulsuma atzinās.

- Tā-tā... - es novilku. Versija, ka Oksanu atsūtījusi mamma, izkūpēja kā dūmi. Žēl gan. Izskatās, ka būs vēl viena smaga saruna ar Ļubašu. - Kāpēc ne skolā?

Oksana pēkšņi iesmējās.

– Vai tu kalendārā kādreiz skaties? Kas šodien par dienu?

– No rīta bija divdesmitais.

- bet nedēļas diena?

Es vilcinājos. Strādājot "brīvajā maizē", maz uzmanības pievērs nedēļas dienām.

- Šķiet, ka pirmdiena...

- Svētdiena! - Oksana sarkastiski izlaboja. – Un svētdienās, kā varbūt esi dzirdējis, bērni uz skolu neiet.

Pilnībā apmulsu. Oksana prata kost – joprojām tā pati sterviņa. Pagriezis krēslu pret televizoru, apsēdos.

- Ko skatāmies?

- Vietējās ziņas. Redzi, vecītim septiņdesmit seši gadi, bet tiek pasniegta medaļa. Bet kāpēc ne tev?

Oksanas acīs dejoja velniņi, viņas lūpas savilkās ironiskā smīnā, un es viņu nesāku pievilt.

- Kur nu man. Ja sākšu kalnus gāzt, lauzīšu kaklu.

Un tad es atpazinu vecīti. Tas bija tas pats vecais izvirtulis, kurš skatījās, kā bērni spēlē hokeju un ilgojās, lai kāds no viņiem ielūzt atvarā.

– Bet par ko ta viņam tā medaļa? - Biju bezgala pārsteigts.

- Par slīcēju glābšanu. Viņš vakar izvilka no āliņģa zēnu. Jau piekto šoziem.

Es nožagojos, izbolīju acis uz veco vīru ekrānā un plātīju lūpas kā zivs. Tad izplūdu smieklos.

- Tu ko? - Oksana neizpratnē paskatījās uz mani.