Mēs atnācām ar mieru…

- Kāpēc lai es tev ticu? - caur sakostiem zobiem nošņācu, jau pilnībā sapinies viņa "mēs" un "es".

– Pet kapec lai neticetu? Vai esam tevi kaut ka pieklapusi? Vai tat es tev nepatiku?

– Nepatīc.

- Tivaini... - Buratino paraustīja plecus. - Bet meitenei, kas pija seit,es patiku.

- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - tevi redzēja Oksana?!

- Ja. Kas ta tul slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

Tikai tā vēl trūka! Neapzinātās bailes pārvērtās šausmās, kad sapratu, ko tas viss varētu nozīmēt. Vēl pirms minūtes domāju, ka, atsakoties strādāt, es neriskēju ne ar ko, izņemot savu dzīvību. Tagad izrādījās, ka šis koka putnubiedēklis pielavījies visdārgākajam, kas man bija, un. izskatās, ka grasījās šantažēt.

- Es tak tevi... Neuzdrošinies nekad vairs rādīties viņai!

- Kapec tat ta? Es vinai patiku, un vina man ari. Hi-hi, ha-ha, he-he!

Buratino kļuva jautrs un lēkāja uz vienas kājas, gluži kā īsta teātra lelle, kas lugā spēlē pārgalvīga koka zēna lomu. Priecīgu viņam un šausmīgu man. Likās, ka viņš izlasījis manas domas un tagad atklāti smejas par manu bezspēcību.

- Ak tu!..

Manī uzliesmoja traks niknums, es ātri noliecos pār krēsla atzveltni, saķēru Buratino aiz ķermeņa un no visa spēka triecu pret sienu. Piepildīju tomēr savu kvēlo vēlmi.

Tomēr nekas labs no tā nesanāca. Pretēji gaidītajam, Buratino no trieciena nesašķīda gabalos,bet klusi pazuda sienā, it kā tā būtu hologrāfiska ilūzija. Es pat iedomājos, ka no sienas atskan izsmejoši smiekli. No dusmām nesaprotot ko daru, paķēru no galda āmuru un metu to pakaļ Buratino. Āmurs pazuda sienā, tāpat kā Buratino, un es skaidri saklausīju trieciena skaņu.

- Ahā! - es uzvaroši iekliedzos un iesmējos.

Bet, kā izrādījās, sapriecājos par agru. Āmurs, kā palaists no staipīgas gumijas, izlēca no sienas, un es tik tikko paspēju izvairīties.

- Nu, pagaidi tik man! - Satrakojos, pielēcu no krēsla un metos iekšā šajā caurlaidīgajā sienā, absolūti nedomājot par sekām. Galvenais bija tikt pie koka lelles un to sadragāt, lai vienreiz beigtos šī citplanētiešu iejaukšanās  manā personīgajā dzīvē. Un pie reizes, iespējams, arī  viņu ekspansija.

Bet, ja Buratino un āmuram siena bija caurlaidīga, man tā palika no betona kā agrāk. Nezinu, kā jūtas bokseri, kad tiek notriekti gar zemi, bet es uzreiz samaņu nepazaudēju. Ietriecoties ar pieri betonā, es pēkšņi sajutu, ka guļu uz grīdas un dzirdēju no sienas nākošos koka lelles apmierinātos smieklus. Un tad dziestošā apziņa refleksīvi atzīmēja sakāmvārda mājīgo pareizību: visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais ...

SEPTĪTĀ NODAĻA

Galvā zvanīja, piere dega, bet karstumu atdzesēja mitrais dvielis, kas klāja seju. Sakustējos, nogrūdu dvieli no acīm un ieraudzīju, ka guļu uz grīdas istabas vidū. Apziņā viss bija sajucis, un nebija skaidrs, vai es uz grīdas atrados pēc tam, kad mēģināju ar kāju iespert Buratino, vai arī pēc tam, kad iemetu viņu sienā. Kurš notikums bija pirmais? Bija tikai viena lieta, par ko biju simtprocentīgi pārliecināts – ja man galvā tomēr būtu smadzenes, tad smadzeņu satricinājums ir neizbēgams. Vajag taču izdomāt - karot ar savām lellēm! Kā Dons Kihots ar vējdzirnavām. Līdz tam brīdim es pazinu tikai vienu cilvēku, kurš uzdrošinājās karot ar lellēm, un pat tas bija tikai personāžs. Karabass-Barabass. Tāpat kā viņš, es biju cietis graujošu sakāvi. Tikai ne uz grāmatas lappusēm, bet gan īstenībā.

– Vai tev stipri sāp, tēti Karlo? – līdzjūtīgi jautāja kāda nepazīstama bērnišķīga balss.

Es izbolīju acis skaņas virzienā un ieraudzīju sēžam uz kafijas galdiņa malas Buratino. Lalināšana bija pazudusi bez pēdām, it kā viņš pa šo laiku būtu pieaudzis. It kā viņš varētu pieaugt, vai pīkstulis būtu pārvērties par balss saitēm. Tas vienkārši nevarēja notikt – laikam tomēr man galvā kaut kas izgājis no eņģēm. Acīmredzot smadzenes tur vēl bija, bet, visticamāk, minimālā daudzumā un želejveidīgā stāvoklī. Kas var notikt ar ķīseli, ja pa to labi uzdauzīt? Tieši tā ...

Nometis no sejas dvieli, uz pieres sataustīju milzīgu punu un, vaidēdams, apsēdos.

- Ilgi gan tu gulēji! - teica Buratino, vicinot kājas.

Istabā dega gaisma, aiz loga bija necaurredzama nakts, pulkstenis uz naktsskapīša rādīja pusvienpadsmit.

- tāds pamatīgs nokauts... - es nomurmināju. - Gandrīz sešas stundas..

- Nevis nokauts, bet miegs, - Buratino mani pamācoši izlaboja - Pēc tā, izņemot punu uz pieres, nekādu citu seku nebūs.

Sajutu iekšā aukstumu. Viņš ne tikai cauri sienām staigā, bet ir arī ekstrasenss. Ko gan vēl viņš prot?

- Tev vajadzētu strādāt uz pusslodzi par kaķi Bajunu, - es nomurmināju. – Cenas nebūtu.

- Kas tas tāds?

- Vectēvs Pihto, - es atdevu parādu ar viņa paša monētu un, tikai pateicis, sapratu, kā izteiksmi var saklausīt Buratino balsī. Oksanas! Viņas mīļākie izteicieni.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - Buratino izplūda "smieklos".

Smējīgs atnācējs man te gadījies. Viņa uzvedība nekādi nesaskanēja ar citplanētiešu iebrucēju priekšējās trieciennodaļas izlūka tēlu.