Mēs atnācām ar mieru…

- Atkal stereotips, - viņš atzīmēja. – Ģēnijs no parasta cilvēka atšķiras ar to, ka nekautrējas gan uzdot naivus jautājumus, gan meklēt uz tiem atbildes.

- Muļķis arī uzdod naivus jautājumus, - es nomurmināju.

- Bet nemeklē atbildes, - atbildēja Ivanovs. - Atcerieties Ņūtonu ar viņa naivo jautājumu "Kāpēc krīt ābols?" un kas no tā sanāca.

– Vai gribat no manis uztaisīt ģēniju?

– Ģēniju izveidot nav iespējams. Viss, ko es vēlos, ir, lai jūs atkāptos no labi zināmajām zinātniskajām patiesībām un sāktu domāt nestereotipiski. Un šim nolūkam mēs sāksim ar globālām problēmām vai, kā iepriekš izteicās, ar jautājumiem “Par visa pastāvošā cēloņiem”, betr tādas sīkas tēmas kā “Kaut kā mijiedarbība ar kaut ko…” tiks atstātas mūsu mūsdienu zinātnieku ziņā. Tātad sāksim. Kas jūsuprāt ir apziņa?

Paturot prātā Ivanova maksimu par “Visuma daudzdimensionalitāti”, es gatavojos uzklausīt jautājumu par mūsu pasaules trīsdimensionalitāti, taču viņš uzdeva tik ļoti ne par tēmu, ka es neizpratnē pacēlu rokas. Viņam vienkāršāku jautājumu nav? Piemēram, kā uzvārīt boršču... Arī ārpus tēmas, bet pavārmākslā es vismaz kaut ko sajēdzu.

- Bet tomēr? Mēģiniet vismaz atcerēties definīciju no skolas mācību programmas.

Es pamēģināju.

– Šķiet, ka mums mācīja, ka apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība.

- Redziet nu, tomēr kaut ko atceraties, - Ivanovs apmierināti pamāja, un es atkal sāku justies kā mazs zēns bērnudārza sagatavošanas grupā.

- Bet pats pārsteidzošākais ir tas, ka nekas gudrāks par šo neskaidro definīciju tā arī nav izdomāts, - mierināja Ivanovs. - Zinātnisko rakstu kalni ir veltīti dažādām apziņas funkcijām, bet, kas tā ir, ir formulēts tikai dažos vārdos: "augsti organizētas matērijas īpašība". Ne vairāk un ne mazāk. Apziņas esamība bija un paliek tāds pats noslēpums kā Dieva esamība, ar vienīgo atšķirību, ka atšķirībā no Dieva tās esamība netiek apšaubīta, un tāpēc tai nav nepieciešami pierādījumi. Bet!.. Ir viens liels "bet". Tā kā apziņas izpēti veic paši apziņas īpašnieki, tas ir, cilvēki, secinājumus dabiski ietekmē antropocentriskie uzskati. Šāda antropocentrisma piemērs ir vēstījums citām civilizācijām kosmosa stacijā "Pioneer", ko es jau minēju. Saskaņā ar šo vēstījumu Visuma saprātīgajiem iemītniekiem savā starpā jāsazinās, izmantojot skaņas viļņus, kas ir iespējams tikai atmosfērā, turklāt šiem iemītniekiem pēc zemes civilizācijai atbilstošās sociālās kultūras vajadzētu būt bioloģiski līdzīgiem cilvēkiem, jo Visuma pārstāvji ar atšķirīgu komunikācijas veidu un citu kultūru, mūs nesapratīs. Iedomāsimies, ka skudras ir saprātīgas. Vai viņas spēs uztvert mūsu skaņu runu, ja sazinās viena ar otru ar tausti un smaržām? Vai mēs spēsim saprast saprātīgas skudras smaržīgo uzrunu? Tik atšķirīgu civilizāciju saskarsme būs daudz sarežģītāka nekā saruna starp aklu un kurlmēmu, kad akls runā, bet kurlmēms rāda viņam uz pirkstiem. Visticamāk, šādas civilizācijas paies viena otrai garām, noliedzot pretējai pusei saprāta iespēju.

"Vēl viens labs iemesls slēgt šito jūsu kantori", es nodomāju. - "Un, ja tas joprojām darbojas, tad ... tad ko tas nozīmē?"

- Mēs nemeklējam ārpuszemes civilizācijas, - turpināja Ivanovs, - un saskarsmes problēma ar tām ir sekundāra problēma. Mēs esam iesaistīti šādu civilizāciju pārstāvju atklāšanā tepat uz Zemes. Kā mēs to darām?

Ivanovs ieskatījās man acīs, bet es spītīgi klusēju. Negribēju atkal izraisīt sadursmi, jo īpaši tāpēc, ka tā varētu būt pēdējā. Visu atlikušo mūžu veģetēt ārprātīgo namā nebija mans dziļākais sapnis. Nepavisam.

- Nē, jautājums nav domāts jums, - viņš pakratīja galvu. – Jautājums ir tīri retorisks, jo pat ufologi, kas nav iesaistīti mūsu organizācijā, uz to neatbildēs. Tomēr mēs esam izstrādājuši metodiku. Kas, jūsuprāt, atšķir dzīvu būtni no mirušās matērijas? Šis jautājums jau ir adresēts jums, un es vēlētos dzirdēt atbildi.

Padomāju un nesāku izaicināt likteni. Vadošs jautājums jau vienreiz bija.

– Dzīva būtne domā.

- Vai tiešām? – Ivanovs pacēla uzacis. - Un amēba arī?

Īgni paraustīju plecus.

- Dzīva būtne kustas, ēd... dzīvo, vārdu sakot.

- Ai-jai-jai... - viņš nopūtās un sarūgtināts pašūpoja galvu. - Dzīvais dzīvo... Jūs pats nesen formulējāt atbildi, un atliek tikai mainīt cēloni un sekas. Tā kā apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība, dzīvā būtne atšķiras no mirušās matērijas tieši ar apziņu.

"Saprati, bērniņ?" - es dusmīgi pabeidzu viņa vietā, sakosdams zobus. Tas nav pat bērnudārzs, tā nav izglītības programma! Saniknoja viņš mani  ar šo mentora toni, un es nespēju atturēties.

- Un egle-koks arī? - nomurmināju, nepaceļot acis.

- Jā, - Ivanovs mierīgi piezīmēja, - lai gan mūsdienu zinātne nezin kāpēc noliedz apziņu augu dzīvības formam. Ir pierādījumi par apziņas klātbūtni visām dzīvības formām, taču tas ir pārāk sarežģīti, un šajā posmā es iesaku to uztvert kā aksiomu, ka apziņa nav atdalāma no dzīvības formas jēdziena.

Atbilde mani pārsteidza, pastiprinot manas aizdomas. Kādu zinātni te izmanto, ja noraida pastāvošo?