Mēs atnācām ar mieru…

- Kā tad! - atcirtu. - vienreiz jau izmēģināju, vairs nevēlos.

- Bet tas taču ir tik vienkārši! – Buratino bija sašutis. - Celies augšā!

tā arī nesapratu, vai mani pacēla un lika apsēsties uz gultas kāds spēks, vai arī es apsēdos pats. Dolāru žūksnis noslīdēja no krūtīm, nokrita uz segas, un es, mehāniski ar roku to sataustījis, ieliku džinsu kabatā. Tāda jau ir cilvēka daba – viņš nosals uz ledus gabala, bet nekad neuzdrošināsies uzkurt ugunskuru no zaļajām papīra lapiņām, lai sasildītos. Tāpēc atradīs sastingušu līķi ar apkamptu dolāru čemodānu un šķiltavām kabatā.

Noliecies zem gultas sameklēju bahilas, uzvilku tās un, kad iztaisnojos, sāpīgi atsitos ar pakausi pret no sienas izvirzīto galda dēli.

- Velns! - nolamājos. - Neko neredzu ... nekur ar tevi neiešu, tikai  pret sienām punus uzdauzīšu!

- Ko nozīmē neredzi? – Buratino bija pārsteigts.

- Neredzu, tātad neredzu! - atcirtu. -Tik tumšs, ka dur kaut acī!

-Tu tiešām neko neredzi?

Es dusmīgi nošņācos un uzreiz jutu, ka Buratino uzlec man uz pleca un koka plauksta pieskāras manam pakausim.

- Hei, sāp! – Es sarāvos, bet pēkšņi atklāju, ka sāpes jau pārgājušas.

- Nerausties, - palūdza Buratino, - Es tev neko sliktu neizdarīšu.

Koka roka pārlaidās pār acīm, un istabā iedegās gaisma. Kaut kāda dīvaina, krēslaina, kas lika visam apkārt izskatīties kā melnbaltajā filmā.

- Ko tu izdarīji? - pārbijies pajautāju.

- Uzlaboju tavu redzi, - teica Buratino un nolēca no pleca uz grīdas. - Ejam.

Piecēlos no gultas, paskatījos apkārt. Tagad sāku ticēt, ka iziešu arī cauri sienām, bet kaut kur apziņas perifērijā bija dubulta sajūta, ka tā nav mana pārliecība, bet kāds to iedvesmoja tāpat kā piespieda apsēsties uz gultas. It kā ne Buratino, bet es biju marionete, un neredzams leļļu vadītājs parāva aiz aukliņām. Ej tur, dari to. Domā šitā.

- Kāpēc vilcinies? – Buratino steidzināja.

Ar labo kāju viņš iekāpa sienā un jautājoši paskatījās uz mani. Krēslainajā gaismā zilais bezrocis un zaļās bikses izskatījās vienādi pelēkas, it kā es būtu kļuvis daltoniķis. Drūma perspektīva...

- Jaku uzvilkt? - pajautāju, ar šaubām, paskatoties uz pakaramo.

- Jaku? - pārautāja Buratino. - Ak, jā, jūs eksistējat ierobežotā temperatūras diapazonā... Vārgi radījumi. Uzvelc gan.

Nezinu, kāpēc, bet rokas man jutās kā no vates, it kā nevis es tās kustinātu, bet tas pats neredzamais leļļu vadītājs. Ar nepaklausīgiem pirkstiem sasēju šalli, uzvilku jaku, uzvilku cepuri. Tad nedroši piegāju pie sienas un uzmanīgi pielika tai roku. Nekas nenotika. Siena bija auksta un cieta.

- Aizver acis! - pavēlēja Buratino.

Es paklausīgi aizvēru.

- Ko tu redzi?

- Neko. Tumsu.

- Tagad iedomājies, ka tumsa ir visur un tā ir ne tikai tumsa, bet arī tukšums.

"Kāpēc būtu jāiedomājas tumsu visur," es pie sevis sašutu - "ja tā tāpat visapkārt un acis aizvērtas?" Un pēkšņi sajutu, ka plauksta vairs neatbalstās pret sienu, bet karājas gaisā. Ar aizvērtām acīm mēģināju sataustīt sienu, bet nekas neizdevās. Tad atvēru acis un ieraudzīju, ka roka ir sienā līdz elkonim.

Istabā uzliesmoja apžilbinoša gaisma, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās Ivanovs. Sasarcis un apmulsis. Izrādās, ka Buratino mani par daltoniķi nepārvērta.

- Kurp tad tu?! - Ivanovs aizsmakušā balsī pajautāja, uzmanīgi skatīdamies uz manu roku, kas bija līdz elkonim sienā.

- Kurp? - es pārjautāju, un vatētais nejutīgums, kas līdz šim ierobežoja ķermeni, pazuda, to aizstāja jautra neapdomība. Spēja darīt to, ko citi izdarīt nevar, vienmēr izraisa pārākuma sajūtu. - Turp, - es pamāju uz sienu un atriebīgi piebildu: - Hī-hī, ha-ha, he-he!

Ivanovs metās pie manis, bet es steidzīgi iekāpu sienā, tā arī nepaspējis viņam parādīt garu "degunu", kā to darīja manas lelles, lai gan  ļoti gribēju. Saprotu, bērnišķums, bet, kad cilvēks visu mūžu nostrādājis leļļu teātrī, izrāžu atmosfēra un personāžu ākstības neviļus nogulsnējas prātā un ietekmē uzvedību. Ceru, ka Ivanovs atsitās pret sienu ar tādu pašu spēku kā nesen es, dzenoties pakaļ Buratino. Tomēr maz ticams – viņš metās uz mani pa pieskari... Žēl.

DEVĪTĀ NODAĻA

No uzkalniņa pavērās skats uz ne pārāk platas upes līkumu ar stāviem krastiem, apaugušiem ar biezu jauktu koku mežu. Kreisajā pusē starp izpletušos priežu stumbriem bija redzama divstāvu guļbūve, bet lejā, tieši zem manis, - koka piestātne ar kādu pusnogrimušu laivu. Uz mola sēdēja zvejnieks brezenta jakā ar pār galvu uzmestu kapuci un skumji skatījās uz nekustīgo pludiņu.

Spoži spīdēja Saule, upe pamazām nesa tumšus ūdeņus, bet visdīvainākais bija tas, ka šeit valdīja rudens. Kur, jābrīnās, kurā Zemes nostūrī tas varētu būt, ja tagad esam ziemas vidū?!

- Patīk? - jautāja Buratino.

Es nokāsējos, paskatījos uz mazo koka cilvēciņu.

- Kur mēs esam?

- Vai tev nav vienaga? – Buratino paraustīja plecus. - Bet šeit nav slikti, vai ne?

Nošņirkstināju zobus. Nupat, no viena tāda, ar  mīklām, tiku vaļā, kad jau otrs, kam patīk galvu jaukt uzradās! Neko neteicis, sāku pa taciņu kāpt lejup uz molu.