Mēs atnācām ar mieru…

Buratino izlēca gaitenī un, uzticīgs savam paradumam, metās cauri durvīm. Es piegāju pie tām, satvēru rokturi, pavilku. Durvis bija aizslēgtas. Tad pieklauvēju.

- Iekšā! - Buratino aiz durvīm nokliedza.

Kā redzu, humora viņam bija diezgan, pretēji valdošajam viedoklim, ka citplanētieši jokot neprotot.

- Atslēgu iedod! - aizkaitināti uzkliedzu.

Buratino izliecās cauri durvīm.

- Bet kā es - par vāju?

Viņa balsī atkal bija dzirdamas Oksanas sterviskās notis. Ir gan nekaunīga lelle...

Es noliecos, atņēmu viņam atslēgu, atvēru durvis un iegāju istabā.

Istaba daudz neatšķīrās no halles. Guļbaļķu sienas, baļķu sijas, dēļu grīdas, uz loga kokvilnas aizkari... Masīvs galds, krēsli, niķelēta divguļamā gulta, milzīgs skapis un televizors. Pie sienas virs gultas atradās paklājs ar izšūtiem gulbjiem. Noteikti kādam patika divdesmitā gadsimta vidus krievu provinciālais stils. Vienīgā, kas pietrūka, bija uz kumodes salikti no kaula izgrebti septiņi ziloņi. Varbūt tāpēc, ka nebija arī kumodes?

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Tā pati upe, tas pats rudenīgais mežs, tā pati piestātne ar makšķernieku, kas sēž uz dēļu klājiena. Ko gan jaunu es gaidīju ieraudzīt?

- Kāpēc mēs esam šeit? - ar skumjām jautāju. – Gribu mājās... Atceros, ka viens te solīja nogādāt līdz lodžijai.

Apnikuši šie bezjēdzīgie piedzīvojumi, vairāk par rūgtu rutku. Dzīvoju taču klusi, mierīgi, bet tad še tev ... nekādu naudu vairs negribu. Kaut tikai viss atgrieztos savās sliedēs, lai vairs nekad nesatiktu tādu mirušu pasūtītāju, kaut acis vairs neredzētu koka pagales un dolāru pakas... Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es bez vilcināšanās būtu pasūtījis to līķi pie velna vecāsmātes! Nebūtu uzdāvinājis Ļubašai tirkīzu rotaslietu komplektu, kura dēļ sākās mūsu nesaskaņas, bet būtu uzdāvinājis vienu rozi. Būtu izdzēruši glāzi vai divas uz citrona miziņām nostādināta degvīna, būtu uzklausījis sev adresētus Oksanas kodīgos izteikumus, bet būtu laimīgs. Tikai tagad es pa īstam sapratu, ko biju pazaudējis un kur tā ir – mana laime. Ne jau nu naudā.

- Tu  tagad nevari iet mājās, - saprātīgi paziņoja Buratino. – Gaida tevi tur.

- Bet šeit varu? - vienaldzīgi pajautāju. Nospļauties man par to, kur ir šī viesnīca un cik labi es te paslēpos no grupas "Horizonts". Vēl jāpadomā, ar kuru labāk: ar Ivanovu, vai Buratino.  Pavadīt savu atlikušo dzīvi šeit, taisot lelles, kas atdzīvojas, man absolūti negribējās.

- Arī šeit nav īpaši ērta vieta, - piekrita Buratino. Pagaidīsi pāris dienas, kamēr es atradīšu drošāku patvērumu.

"Mainu cietuma kameru ar eiroremontu pret vecā režīma kazemātu ar skatu uz dabu," - nodomāju. Pagriezos, iemetu cepuri gultā, novilku jaku, pakāra to uz krēsla. Tad dziļi ievilku elpu, paņēmu no galda televizora tālvadības pulti, apsēdos gultā un nospiedu taustiņu.

Ekrāns iedegās, un tajā parādījās violeta citplanētieša seja ar ragiem un cūkas purnu.

- Ulu-pu-pu, pu-pu, - teica seja. - Ulu-pu-pu, pu-pu!

Fantastiskā filma bija nepārprotami zemas kvalitātes. Statisks kadrs, purns noteikti no kartona, bez tulkojuma, bez subtitriem.

- Uļju-pu-pu, pu-pu, - atkārtoja seja.

Es saviebos un izmēdījos:

- Ulu-pu-pu, pu-pu!

Purns pēkšņi sāka izskatīties pārsteigts.

- Ulu-pu? - Tas jautāja.

Buratino paņēma no manis tālvadības pulti un izslēdza ekrānu.

- Tas nav televizors, - viņš pateica.

Un tad man palika nelabi. Ne tikai nelabi, bet nelabi līdz ūkai. Pilnīga trako māja. Ja trakais saprot, ka ir traks, vai viņu var uzskatīt par traku? Vai arī tā ir jau trakuma gradācija: mazliet trakie, pustrakie, gandrīz trakie... Kādā stadija piemērojama man?

- Paliec šeit, - teica Buratino, - un es veikšu rekognoscēšanu un drīz atgriezīšos.

Viņš iekāpa sienā un bija tāds.

Kādus vārdus zina - "rekognoscēšana" ... Nē, nestāstiet niekus, ne pasauli izzināt atnācāt, par zemes pasauli jūs tāpat zināt daudz.

Es atgāzos gultā un bez domām skatījos griestos. Domas plūda kūtri un apātiski. Manā dzīvē viss aizgājis kājām gaisā. Negribējas vairs neko. Tāda ir cilvēka daba - nolādi nevērtīgo dzīvi, kā saka, nevis dzīvo, bet velc nožēlojamu eksistenci, ilgojies pēc kardinālām pārmaiņām, bet, kad tās notiek un tevi aicina sākt dzīvi no jauna, kā tīru lapu, izrādās, ka to nemaz nevēlies. Sāc atcerēties pagātni un pamani, ka tajā bijis kaut kas tāds,  ko aizmirst negribas, negribas pazaudēt, izsvītrot – citādi izrādīsies, ka savu dzīvi esi nodzīvojis velti. Manā vecumā ir grūti sākt no nulles. Bet lieta ir tāda, ka no nulles sāk, kad nekā nav dvēselē, aiz dvēseles un nav neviena, kas virs dvēseles. Manā dvēselē palikuši pelni, aiz dvēseles stāvēja dolāru žūksnis, kuru nebija kur tērēt, bet virs dvēseles stāvēja uzreiz divi. Turklāt tie, no kuriem nevar atbrīvoties, kuriem spēks, stiprāks par dzimtbūšanu ...

Ar šīm drūmajām domām es aizmigu.

No snaudas pamodos pēkšņi un uzreiz, it kā kāds būtu pagrūdis. Istabā valdīja pelēka nokrāsa, un pie durvīm stāvēja mirgojoša viesnīcas komendanta hologramma.

- Pavakariņot vēlaties? - jautāja komandanta Zatonska kopija.