Mēs atnācām ar mieru…

Izdzirdējis soļus, makšķernieks pašķielēja mūsu virzienā un atkal blenza uz pludiņu. Viņš izskatījās apmēram sešdesmit gadus vecs, bet biezajā melnajā bārdā nemanīja neviena sirma mata. Noteikti mežsargs, un guļbaļķu māja starp kokiem ir viņa būda. Vai mežsaimniecības kantoris.

- Labdien, - pasveicināju.

Zvejnieks drūmi pamāja.

- Ķeras? - jautāju, domās apdomājot, kā, neradot aizdomas, pajautāt, kur mēs atrodamies.

- Skaties pats... - zvejnieks nopūtās un pastūma spaini man tuvāk.

Paskatījos un noelsos. Spainis bija līdz pusei pilns ar kaut kādiem caurspīdīgiem radījumiem, kas izskatījās pēc medūzām, bet ar lielām acīm. Acis skatījās uz mani un mirkšķināja.

- Kas tad tie?!

- Nevis tie, bet viņi, - nomurmināja zvejnieks. - Ustjupendi ... Visas zivis aizbaidīja ... Domā, ka es te makšķerēju, lai ar viņiem paspēlētos. Lai pasēž spainī, kļūs gudrāki ...

- M-jā... - es neskaidri novilku, neatradis ko atbildēt. Bet ko te lai atbild? Ustupendi vēlas paspēlēties ar vectēvu, bet viņš nevēlas. Bezizejas situācija.

- Kas tas tāds ar tevi kopā? - makšķernieks pašķielēja uz Buratino. Viņš uzdeva jautājumu mierīgi, it kā katru dienu satiktu dzīvas lelles.

- Šitas? - pārjautāju. - Buratino.

- Pats redzu, ka nav Malvīna, - večuks turpināja ar nesatricināmu mieru. - Es jautāju, kas viņš tāds ir?

- Kas ir, vecais, tev slikti ar dzirdi? – Buratino sašuta. - Tāds ir mans vārds!

- Nu, ja Buratino, tad Buratino, - makšķernieks saviebās. - sūda konspiratori... Uz ilgu laiku pie mums?

Nenoteikti paraustīju plecus un pašķielēju uz Buratino.

- Uz palikšanu! - Viņš kategoriski izgrūda.

- Nu, nu, - večuks iesmējās bārdā. - Padzīvosim - redzēsim... Kas ta pats būsi?

Viņš vērīgi paskatījās uz mani no zem kuplajām uzacīm, un kaut kas viņa skatienā man šķita pazīstams.

- Es? Jegoršins...

Neko stulbāku nevarēju izdomāt, bet, par laimi, šajā brīdī večukam priekš manis vairs neatlika laika. Straume pludiņu aiznesa pie niedrēm, tas pēkšņi pazuda zem ūdens, makšķere saliecās, un vecais gandrīz iekrita no dēļiem ūdenī. Ūdens pie niedrēm saburbuļoja kā vārīdamies, večuks izrāva no kabatas nazi un pārgrieza auklu.

- Velns parāvis! - Viņš lamājās. - Vazājas te visādi, novērš uzmanību! Gandrīz pašu piranoīds noķēra ...

Ūdens pie niedrēm sāka norimt, bet vietām no apakšas turpināja parādīties reti burbuļi, kas virspusē plīsa izdalīdami bālganus tvaikus.

Vecais atkal ķēra kabatā, izņēma atslēgu ar numuriņu un pasniedza man.

- Ņem. Otrais stāvs, devītā istaba. – Viņš pašķielēja uz Buratino. – Vai arī jums vajag divas istabas?

- Pietiks ar vienu, - sacīja Buratino, paņemot atslēgu. - Vai tā ir no zelta?

- Ko?! -  večuks uz viņu izbolīja acis. - Kas es tev - bruņurupuciene Tortilla?

Ūdens pie niedrēm uzpūtās ar kupri, un no turienes ar raksturīgu spļāviena skaņu izlidoja nogrieztā makšķeraukla ar āķi, atsvaru un pludiņu. Kā laso, aukla apvijās ap makšķeri, sāpīgi iesitot večukam ar atsvaru pa roku.

- Ejiet tak jūs visi! .. - večuks skaļi nokliedzās, novērsās un sāka izkabināt āķi no brezenta jakas piedurknes.

Intonācijas viņa balsī stipri atgādināja sētnieku Mihaļiču. Abiem večukiem bija kaut kas kopīgs, un ne tikai kašķīgais raksturs.

- Ejam, - teicu Buratino. – Netraucēsim.

- tā ja, - nepagriežoties večuks nomurmināja. - Lasieties...

Uzkāpu pa taciņu nogāzē un devos uz māju. Buratino sekoja man palekdamies, turot rokā milzīgu atslēgu, gandrīz uz pusi no viņa auguma. Tolstoja pasakā zelta atslēdziņas garuma un koka lelles auguma attiecībai netika pievērsta īpaša uzmanība, un pārbaude dabā lika šaubīties par Buratino pasakainajiem piedzīvojumiem. Ko lai dara, tur - literāra hiperbola, te - realitāte, kas vairāk izskatās pēc murgiem.

Taciņa vijās starp kokiem, un tie bija visparastākie: priedes, egles, bērzi, apses. Starp stumbriem vizēja  pašas parastākās upes ūdens, kurā dzīvoja lielacaini ustjupendi, bet atvarā pie niedrēm sēdēja noslēpumainais piranoīds. Kur mani atvedis koka Susaņins?! Vai arī... Varbūt ar mani jau ir padarbojušies "Horizonta" speciālisti, un es, ietīts trakokreklā, guļu uz gultas, un viss, ko redzu, ir iluzora pasaule, ko iedvesmojusi slimā iztēle?

Ēka krastā bija no laika gaitā satumsušiem baļķiem un arhitektoniski atgādināja bajāru muižu. Mucveidīgi izliektas sienas, smails jumts ar koka gaili uz kores, izgrebti logu rāmji, rakstaini slēģi. Bet, kad mēs apgājām ap ēku un izgājām uz galā esošā lieveņa, apstulbu. Pa labi no muižas pret tās sāniem balstījās neveikla, mirdzoša caurspīdīgu sienu varavīksne, sfēriska piebūve. Vietām varēja redzēt milzīgus, perfekti apaļus, kā labi nogatavinātā sierā, caurumus pati piebūve ritmiski izpletās un sarāvās, kā elpojot.

- Kas tas te?! – pārsteigts pajautāju.

- Kas, kas.. - Buratino pīkstēja. - Viesnīca. Nāc iekšā!

Viņš papurināja manu bikšu staru. Nevarēdams atraut acis no efemērās piebūves, spēru soli uz priekšu, paklupu uz lieveņa un tik tikko paspēju oieķerties margām.

- Zem kājām skaties! - Buratino man uzkliedza.