Mēs atnācām ar mieru…

Paskatījos zem kājām un, turoties pie margām, dziļi ievilku elpu. Sasistais pirksts bija patiešām sāpīgs, taču tas neizslēdza iespēju, ka esmu atsities pret gultas malu, pie kuras mani piesējuši sanitāri. Sāpes ir labs veids, kā noteikt, vai kaut ko sapņo vai viss notiek īstenībā, taču, cik es zinu, starp realitāti un jukušā sapņiem nav noteicēja.

Lieveņa pakāpieni bija no koka, pamatīgi nolietoti, margas nekrāsotas, nopulētas ar viesu plaukstām. Meža viesnīcā apmetās bieži, un neviens, šķiet, nebija pārsteigts par nesaprotamo piebūvi.

Uzkāpu pa čīkstošajiem pakāpieniem un satvēru masīvo koka durvju rokturi, uz kurām ar greiziem burtiem bija izgrebts: "Piligrimu patvērums" Raksts bija neakurāti nokrāsots ar sarkano okeru, bet rievas bija dziļas un uzraksts bija viegli salasāms. Neriskējot pašķielēt uz spokaino piebūvi, iedomājos, kādi "piligrimi" šeit varētu apmesties, un nodrebēju. Tomēr vairs nebija kur dēties, smagi nopūtos, atvēru durvis un pārkāpu pāri slieksnim.

Viesnīcas halle izrādījās neliela, iekārtota tā, lai atgādinātu lauku būdiņas istabu. Dēļu grīdas, guļbaļķu sienas, logos sarkanu krustdūrienu aizkari. Kreisajā stūrī atradās reģistratūras lete, bet labajā - durvju vietā uz gaiteni, bija lifta kabīnes durvis. Pie reģistratūras letes sēdēja makšķernieks no piestātnes.

- Labdien, - viņš sveicināja tādā tonī, it kā mēs nekad nebūtu viņu satikuši, un stādījās priekšā: - Viesnīcas kompleksa komendants Aleksandrs Mihailovičs Zatonskis. Lūdzu reģistrēties.

Uzmanīgi paskatījos uz viņu. Glīti apgriezta bārdiņa, mati pa vidu šķirti, balts krekls... Kā viņam izdevās mūs apsteigt, pārģērbties, saķemmēt matus un apgriezt bārdu? Ne vārda nesakot,  piegāju pie loga, atvilku aizkaru un paskatījos ārā. Uz koka piestātnes joprojām sēdēja sakumpušais makšķernieks brezenta jakā. Rokās rēgojās makšķere, un viņam blakus stāvēja spainis ar bēdīgi slavenajiem ustjupendiem. Dvīņi, vai?

- Hologrāfiska kopija, - sacīja Buratino.

Pašķielēju uz komendantu aiz letes un atskatījos uz zvejnieku. Bet kas man par daļu, kurš te ir īstais un kurš kopija?

Atkāpies no loga, piegāju pie letes. Komandants Zatonskis, neveicot nevienu kustību, pagriezās savā krēslā, visu laiku paliekot pret mani, it kā būtu plakans tēls. Tagad ir skaidrs, kas šeit hologramma. Interesanti, ja pabakstīt ar pirkstu, kas notiktu?

Eksperimentēt nesāku un jautāju:

- Kur jāreģistrējas?

Komandants atvēra milzīgu grāmatu un piestūma to pie letes malas.

- Šeit, lūdzu. Pietiek devītajā ailē ierakstīt uzvārdu un datumu.

M-jā, ja es viņu pabakstītu ar pirkstu, varētu sanākt kauns.

Paņēmu pildspalvu, uzrakstīju savu uzvārdu, ieliku datumu.

– Un savu pavadoni pierakstiet.

Es apzinīgi ierakstīju Buratino.

- devītais numurs otrajā stāvā, - pateica komendants. - Ja jums ko ievajagas, Denis Pavlovič, sazinieties tieši ar mani bez jebkādas kautrēšanās.

Viņš aizvēra grāmatu, paslēpa to galdā un izkūpēja gaisā, it kā nekad nebūtu bijis. Hologramma, ko no tādas paņemt... Ir tikai nesaprotami, kā viņš to grāmatu cilāja.

– Kā tikt uz otro stāvu? - novēloti pajautāju.

- Izmantojiet liftu, - no tukšuma aiz letes nodudināja komendanta balss.

Ar liftu uz otro stāvu? Es šauboties paskatījos uz Buratino.

- Ja ar liftu, tad ar liftu, - teica Buratino. - Braucam.

Viņš pieskrēja pie kabīnes, palēcās, ar dūri uzsita pa pogu, un lifta durvis atvērās.

Lifta kabīne bija visparastākā, kā jebkurā daudzstāvu dzīvojamā mājā, bet tajā bija divi tastatūras paneļi, katrā pa trīs desmiti pogu. Virs viena paneļa bija rakstīts “Stāvi”, virs otra – “istabas”. Interesanti, kāpēc tik daudz divstāvu mājai? Bija grūti noticēt, ka lifta kabīnes uzstādīšanas laikā neatrada citu, piemērotāku paneli.

Lai arī cik ļoti man gribējās nospiest pogu ar ciparu "30", pārvarēju sevi, uz paneļa "Stāvi" atradu pogu ar skaitli "2" un iebakstīju ar pirkstu. Nekas nenotika. Tad katram gadījumam nospiedu pogu "9" panelī "istabas".

Lifta durvis aizvērās, bet lifts nepakustējās. Nospiedu pogas vēlreiz - tas pats efekts. Tomēr, kad mēģināju atvērt durvis, tās nepadevās.

- Šķiet, esam iestrēguši...

- Tu tā domā? – Buratino bija pārsteigts.

– Kas tur ko domāt?

Buratino nokrita uz ceļiem un iebāza galvu grīdā, kā ūdenī, līdz pleciem. Grabinādams atslēgu, viņš četrrāpus paskrēja, tad tik strauji pielēca kājās, it kā viņa galva būtu izlēkusi no grīdas kā korķis no šampanieša pudeles. Birstīte cepurītes galā bija notraipīta ar solidolu.

- Viss normāli, braucam, - viņš jautri paziņoja.

Es nogaidīju minūti un neizturēju.

- Pa šo laiku var pa ārsienu uz otro stāvu  uzkāpt.

- Gan jau šodien aizbrauksim, - Buratino mierināja.

Gaidījām vēl piecas minūtes, un beidzot lifta durvis atvērās uz nelielu gaiteni, kurā bija tikai vienas durvis,  ar devīto numuru. Acīmredzot visas telpas meža viesnīcā bija izolētas viena no otras, un lifts pārvietojās ne tikai vertikāli, bet arī horizontāli. Kā tas varētu būt, man nebija ne jausmas.