Mēs atnācām ar mieru…

Bezmērķīgi pastaigājis pa istabu, apstājos pie televizora, kas patiesībā tāds nebija. Bet par to, kas tas patiesībā bija, uzkatīju par labāku, pat nedomāt.

"Ja man saglabājusies nakts redzamība, tad varbūt saglabājusies arī spēja iziet cauri sienām?" - pēkšņi ienāca prātā.

Paspēru soli pie sienas un pieliku tai roku. Siena bija cieta un raupja, un roka izpraukties tai cauri pricipiāli nevēlējās. Atcerējos sarkastisko "vāji?", ar ko mani izsmēja Buratino, izliecoties no aizvērto durvju paneļa. Kaut kas tajā bija. Ne tikai sarkasms, bet arī mājiens, ka spēja saglabājusies, bet es nevēlos mācīties to izmantot.

Aizvēru acis, mēģināju iedomāties pilnīgu tumsu. Iedomāties izdevās, bet pie rokas joprojām bija jūtams raupju baļķu salaidums. Neatverot acis, atvilku roku, tad atkal izstiepu to pret sienu un nesastapa nekādu šķērsli. Piesardzīgi, baidīdamies noticēt sev, atvēru acis un ieraudzīju, savu roku līdz elkonim sienā. Sākumā uzmanīgi roku pakustināju, tad pamāju, bet neko nejutu. Ne karstumu, ne aukstumu, ne gaisa pretestību, it kā nebūtu nekā.. Dīvaini, vispār, ja būtu vakuums, rokai no iekšējā asins spiediena vajadzētu uzsprāgt.

Izvilku roku no sienas, paskatījos uz to un vēlreiz grūdu to sienā ar plaukstas malu. Un ieaurojos no sāpēm, nolaužot naglu. Siena atkal bija cieta un necaurejama. Purinot pirkstus,  lēkāju pa istabu, lamāju Buratino, kā varēdams, lai gan pirmām kārtām vainot nācās sevi. Sūda eksperimentētājs! Pirksts pietūka, zem naga kļuva zils. Hematoma. Kā tagad ar tādu pirkstu izgriezt lelles?

Pārlaidu istabai drūmu skatienu. Ko es šeit daru, kāpēc esmu šeit? Ar ko Buratino labāks par Ivanovu? Mārrutks par rutku nav saldāks... Kāpēc man sēdēt šajā istabā un gaidīt laiku no jūras, kamēr Buratino atradīs piemērotāku pajumti? Kam piemērotāku? Noteikti ne jau man...

Uzliku cepuri, uzvilku jaku. Tad izvilku no džinsiem dolāru paciņu un gribēju tos iebāzt jakas kabatā, bet tur jau kaut kas gulēja, un paciņa nevēlējās ietilpt. Pārbaudot, kas tas varētu būt, es iegrābu kabatā un izvilku vēl vienu dolāru žūksni. To pašu, pēc kura, kā sākotnēji pieņēmu, tīkoja Ivanovs. Viņš naudu nebija aizticis. nu, saprotama lieta, kāpēc viņam tā būtu vajadzīga? "Horizontam" ir pašam savs naudas koks vai varbūt tas pats kuru papurina Buratino. Naudu no viena zara plūc ... Gribēju nomest naudu uz galda, bet pārdomāju. Nezinu, kurp mani vēl aizvedīs liktenis – ja nu ievajagas? Man sava naudas koka nav. Atkal sabāzu dolārus pa kabatām, piegāja pie sienas, aizvēra acis un uzmanīgi pastiepa roku.

Un, kad mani pirksti savā ceļā nesastapa neko, bez vilcināšanās spēru soļus uz priekšu. Tikai pēc tam sapratu, cik neapdomīgi esmu rīkojies. Istaba bija otrajā stāvā, ja es iziešu cauri sienai... Mana sirds bailēs novēloti izlaida sitienu.

DESMITĀ NODAĻA

Sākumā šķita, ka atrodos blakus istabā, pareizāk sakot, ārkārtīgi piekrāmētā saimniecības telpā. Tomēr labāk nekā nokrist zemē no otrā stāva.

Pusi istabas aizņēma kaudzēs sakrauti rāmji ar gleznām, pie loga bija izvelkamais krēsls-gulta ar saburzītu veļu, blakus molberts, apsegts ar netīru halātu. Ssmaržoja pēc eļļas krāsām, īstiem tabakas dūmiem. Kaut kas šajā ierīkojumā šķita pazīstams, bet kas tieši, nevarēju saprast.

Aiz loga nozvanīja tramvajs, un bija dzirdama riteņu klaboņa sliežu savienojumos. Piegāju pie loga, atvilku noputējušos aizkarus un no ceturtā stāva augstumiem ieraudzīju dzimtās pilsētas ielu.

Tikai tgaad es aptvēru, ka atrodos Mirona dzīvoklī, kas, man piešķirtās nakts redzamības pelēkajā gaismā, izskatījās neatpazīstami un vēl neglītāk nekā dabā. Jā, bet kā ešeit nokļuvu un kāpēc? Atcerējos, kā Buratino mani izsmēja, izliecies cari durvīm . Kāpēc neizkritu no viesnīcas otrā stāva, bet tiku aiztransportēts uz pilsētu? Bet tad man atmiņa palīdzīgi pateica priekšā, ka arī Korstenas krastā nonācu, izgājis cauri "Horizonta" kazemātu sienai, taču tajā brīdī biju tik apstulbis, ka doma par teleportāciju man neienāca prātā.

- Miron! - pasaucu, bet viņš neatsaucās.

"Kur viņš vazājas nakts vidū?" - nodomāju un vēlreiz paskatījos ārā pa logu. Pa apledojušo ceļu lēni ripoja mašīnas, cilvēki gāja pa ietvi, māju logos dega gaismas. Tas nozīmē, ka nav nakts, bet vakars. Un ko viesnīcas komandants salocītā telpā atbildēja uz jautājumu "Cik pulkstens?" Astotais starpnieks? Hm... Un kā starpnieka laiks atšķiras no reālā?

Ieslēdzu istabā gaismu. Radošais haoss Mirona dzīvoklī vairāk izskatījās pēc bardaka. Uz darba galda, juku jukām, kopā ar krāsām, otām, dēļiem un nepabeigtām ikonām, bija sakrauti šķīvji ar ēdiena paliekām, krūzes ar kafijas biezumiem. Savā vientuļnieka dzīvē es neko tādu nepieļāvu, bet ko no Mirona lai sagaida. Izbaudījis visus ģimenes dzīves jaukumus, pieradis, ka par viņu rūpējas, bet pēc šķiršanās vairs nespēj atgriezties uz pareizā ceļa. Lai gan, man šķiet, dzīvokļa bardaks ir jebkura mākslinieka vizītkarte.