Mēs atnācām ar mieru…

Pārdomājot, vai gaidīt Mironu vai doties prom, pagājos pāri istabai un apstājos pie molberta. Nevarētu teikt, ka es bieži viesojos pie Mirona, bet, kad to darīju, molberts vienmēr bija aizklāts. Pēdējos trīs gadus Mirons tirgojās tikai ar ikonām, kas nozīmē, ka tas, ko viņš gleznoja uz molberta, bija paredzēts tikai dvēselei – pat labā reibumā viņš nekad nepiekrita parādīt.

Es zaglīgi paskatījos apkārt un noņēmu no molberta rītasvārku. Glezna bija tumši pelēkbrūnos toņos. Centrā uz troņa majestātiski sēdēja līķautā ietērpta Nāve, kas ar kaulainu roku atbalstījās uz paceltas izkapts kāta ar uzasinātu asmeni, kas dzirkstīja virs galvas. Ar vēlīgu smaidoša galvaskausa smaidu, Nāve vēroja, kā pie viņas kājām spēlēja sunīšus mazas nāvītes, halātos un ar miniatūrām izkaptīm. Dažas detaļas bija uzgleznotas rūpīgi, citas - tikai ieskicētas, taču pat šādā formā attēls atstāja baismīgu iespaidu, ko pastiprināja paraksts: "Dzīves triumfs".

M-jā... Ir nu gan Mironam fantāzija... Kā viņam izdevies attēlot tukšo acu dobumu mātišķo skatienu no kapuces apakšas? Uzmetu halātu atpakaļ uz gleznas, bet "Dzīves triumfs" turpināja stāvēt acu priekšā. Pēc manas izglābšanās caur eirokazemāta "Horizonts" sienu, ducis, ja ne vairāk, šādu "nāves algotņu" diezgan cienījamos "Horizona" darbinieku veidolos skraida pilsētu, meklējot mani, bet nemaz ne dēļ tā, lai ar izkapti novilktu man pāri rīklei. Man sagatavotais liktenis ir daudz sliktāks... Savā laikā smējos par reinkarnācijas teorijas muļķībām - ja cilvēka dvēsele pēc nāves pāriet no ķermeņa uz ķermeni, bet tajā pašā laikā neko neatceras no iepriekšējā dzīve, tad kāda jēga tādai migrācijai? Tā joprojām būs jauna dvēsele, neatkarīgi no tā, vai agrāk dzīvojusi citā ķermenī, vai tikko parādījusies. Atmiņa ir tā, kas nosaka apziņas esamības jēgu. Ja es tiktu “reinkarnēts” par vājprātīgo, Ivanovs apsolīja saglabāt manu atmiņu, un tas bija visbriesmīgākais. Atcerēties visu, bet tajā pašā laikā būt debīlam ir sliktāk par nāvi.

No drūmajām domām sagribējās piedzerties. Parasta cilvēka, kas nokļuvis izmisuma situācijā, dabiskā vēlme. Piedzerties līdz malkas pagales stāvoklim, un lai kaut zāle neaug. Pagalmā - zāle, zālītē - malka... Tas, ja par alkoholiķiem. Nekad nepiedzēros, līdz samaņas zudumam, bet tagad ļoti gribēju tieši to. Ja nu pēdējo reizi? Šajā dzīvē…

Aizgāju uz virtuvi, alkohola meklējumos pārmeklēju visus skapīšus, bet neko neatradu. Vājā cerībā atvēru ledusskapi ... un sastinga, it kā būtu uz vietas iesakņojies. Ledusskapis bija pārpildīts ar pārtiku plastmasas maisiņos, gluži kā lielveikala pārtikas preču nodaļas plaukts. Ai, kas par Mironu! Neviļus apmulsumā pārlaidu skatienu pār nabadzīgo virtuves iekārtu. Izrādās, ka arī viņam paveicies. Kā viņš tur teica - "Dievs mīl trīsvienību"? Ak tu, mūsu ateists...

Ledusskapī nebija ne degvīna, ne konjaka, bet visas durvis pārpildīja alus pudeles. Diemžēl no tā piedzerties nevar.

Paņēmu pudeli, atkorķēju, iedzēru malku. Cerība, ka varēšu kādu laiku pasēdēt Mirona dzīvoklī, izgaisa bez pēdām. Un ne jau tikai tāpēc ka ledusskapis piebāzts. Balstoties uz elementāru cilvēcisku loģiku, "Horizonta aģenti mani vispirms meklēs pie draugiem un paziņām. Kas attiecas uz Buratino, tad viņš mani bez kādas loģikas izskaitļoja "Horizonta" kazemātā. Tā ka nav kur iet...

Iedzēru vēl malku no pudeles, saviebos, noliku uz galda. Alus rīklē negāja, un viss. Labi, ja viņi mani agrāk vai vēlāk atradīs, iešu uz priekšu. Nekaunība ir labākā taktika izmisuma situācijā.

Apdomājis, kur tagad varētu būt Mirons, piegāju pie telefona un uzspiedu "Arktiskās kafeinīcas" numuru, kurā reizi mēnesī visiem jebkuru radošo savienību biedriem tika pasniegta alus kausu bez maksas. Kafejnīcas īpašnieks, par to saukts par mecenātu, iespējams, kaut ko zaudēja naudā, taču palielināja apgrozījumu, jo citās dienās pateicīgie klienti labprātāk dzēra alu pie viņa. Tas vēl veikalnieks... Lai gan, godīgi sakot, viņam cenas nebija augstākas kā citās kafejnīcās. Līdz šodienai es viņu nesaucu citādi kā par labdari.

- "Arktiskā kafejnīca", - no klausules atskanēja bārmeņa balss.

- Serjoža? - jautāju, lai gan uzreiz atpazinu balsi.

- Jā.

- Te Jegoršins.

- Klausos jūs, Denis Pavlovič.

- Mirons sēž pie jums? - pajautāju.

- Savelijs Ivanovičs Mironovs? - pareizi precizēja Serjoža. Mecenāts strikti bija pieteicis darbiniekiem uzrunāt klientus ne citādi, kā tikai vārdā un uzvārdā. Kārtējais "vilinājums" kafejnīcā - jauki, kad radoši cilvēki vismaz kaut kur tiek cienīti.

- Viņš pats.

- Sēž, naudu šķiež.Pasaukt pie telefona?

- Nav vērts. Kā domā, viņš uz ilgu laiku apmeties?

– Ja mēs strādātu visu diennakti, tad, manuprāt, uz visiem laikiem.

- Paldies, - drūmi nomurmināju un noliku klausuli. Nebiju kļūdījies savos pieņēmumos - arī Mirons ieguvis zaļumus no naudas koka. Interesanti, par ko tad viņam?