Mēs atnācām ar mieru…

- Ah!! Kā tu varēji, kā tu varēji... - Viņš ar dūri uzsita pa galdu un aizkaitināti iesaucās: - Lūk ņēma un varēja! .. - Tad pēkšņi nolieca galvu un vienaldzīgi pabeidza: - Kuce tāda...

Es pagriezos pret bāru, uztvēru Serjožas skatienu un, atvainojoties, papletu rokas. Serjoža saprotoši pamāja un izslēdza mūziku.

Mirona bijušo sievu sauca Nataša, un, lai gan viņi bija šķīrušies jau sen, Mirons joprojām nevarēja viņai piedot nodevību.

- Paldies... - Mirons nomurmināja. - vēl pa šņabim, vai kā?

Viņš atkal iedzēra, un es atkal nepieskāros glāzei. Taču vairs negaidīju viņa atklāsmes un pārņēmu sarunas grožus savās rokās.

- Brīvība no haltūras, saki? Spriežot pēc tā, kā naudu mētā, tu esi to dabūjis. Bet es neredzu nekāda prieka. Vai cena bija par augstu?

Mirons izņēma cigaretes un aizsmēķēja.

- Naudas daudz, bet laimes nav... - viņš teica, trokšņaini izpūšot dūmus.

- Aha, atpazīstu dzimto inteliģenci, - nošņaukājos. - Izdarīs kaut ko, un tad mokās šaubās - vai tik neesmu muļķis? Salvadors Dalī sadarbojās ar nacistiem, taču nevienam tas nerūp, kad viņi skatās uz "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." Un ko izdarīji tu? Pārdevi savu dvēseli velnam?

- Labprāt pārdotu savu dvēseli velnam, un to nemaz nenožēlotu, - sacīja Mirons. - pats zinu, kāpēc. Bet tas nebija velns, kas mani pavedināja, un prece, kuru no manis nopirka, ir sveša.

- Un kas ir šī prece?

Mirons dziļi ievilka dūmus un izelpoja kopā ar dūmiem:

- Tu.

Es gaidīju kaut ko tādu, un tomēr nodrebēju. Nepatīkami iedūra pakrūtē.

- Kādā nozīmē? - truli pajautāju.

– Pārnēstā, protams. Apsolīju informēt par tevi...

No manas dvēseles nokrita kā akmens. "Tik vien?!" - es gandrīz izgrūdu, bet laikus iekodu mēlē.

- Ivanovam? - precizēju.

- Jevgeņijam Viktorovičam, - Mirons pamāja, nepaceļot acis.

Un tad es iesmējos. Klusi, apmierināti iesmējos. Un kā lai nepriecājas, kad saproti, ka reinkarnācija par debīliķi tiek atlikta? Ja jau man nolēmuši sekot, tad izrādās, ka joprojām dzīvošu savā pašreizējā dvēseles stāvoklī.

- Tu ko? - Mirons neticīgi skatījās uz mani.

- Ta neko! - atmetu ar roku un ar no smiekliem trīcošo roku sāku liet konjaku. – Iedzersim, tikai tagad konjaku.

Šajā laikā uz viena no šķīvjiem aukstā gaļa spontāni sadrebēja, un centrā izveidojās piltuve.

- Tas nu nav labi, Savelij Ivanovič, - Ivanova balsī sacīja aukstā gaļa, - vienojāmies taču, ka līgums būs konfidenciāls.

Mirons nožagojās un apjukumā skatījās uz auksto gaļu, kas trīcēja viņa šķīvī. Bija kaut kas nemanāmi kopīgs starp auksto gaļu un želejveida masu, ko es novēroju naktī Korstenas upes telpiskajā locījumā.

- Ej tak tu! .. - Mirons, kurš bija atjēdzies, sadusmojās un no visa spēka iegrūda izsmēķi aukstajā gaļā.

Nočūkstēja tā, it kā viņš būtu iegrūdis nevis izsmēķi, bet gan degošu malkas pagali. Galerts smalki sadrebēja, tad pēkšņi uzpūtās un iespļāva izsmēķi Mironam sejā.

- Nedari tā vairs! - audzinoši pateica aukstā gaļa, uz šķīvja savērpās virpulī un pazuda no acīm, ieskrūvējoties fajansā ar raksturīgo ūdens aizplūšanas skaņu izlietnē.

- Sasodīts! .. - Mirons noķērcās, lūkodamies tukšajā šķīvī. Ar mehānisku žestu viņš paņēma salveti, noslaucīja seju un bārdu. Tad viņš paskatījās uz salveti.

- Salāti? - viņš bija pārsteigts, ieraugot biešu sarkanus traipus. - Visur mārrutki! Mārrutki visur...

- Nu tad kā ar koinjaciņu? - es nemierīgi ierosināju, paceļot glāzi. Ar ko varēja mani pārsteigt runājošais galerts pēc visa šodien notikušā? Ja nu vienīgi ar mārrutkiem.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Piedzerties man tā arī neizdevās. Bija stipra vēlēšanās, bet pēc tam... Varavīkšņainais noskaņojums, ko izraisīja ziņa, ka "medības" uz mani uz laiku tikušas atliktas, izgaisa bez pēdām. Atradis ar laimi... Kā slīkonim. — Jā, noslīcis, bet cik skaisti guļ zārkā!

Piedzerties, protams, bija iespējams arī šajā noskaņojumā, taču Mirons ar aizmiglotām acīm pēc konjaka glāzes, šķiet,  nolēma atpūsties, iegremdējot seju otrajā galerta porcijā. Acīmredzot viņš bija ņēmis uz krūts jau pirms manis, un viņam ļoti patika mārrutki. Galerts uz to reaģēja diezgan vienaldzīgi - izšļakstījās no šķīvja uz galda, kur sastinga trīcošās lāsēs, nedomājot ne runāt, ne ar virpuli ieskrūvēties galda virsmā. Tas arī saprotams, Mirons neiebāza galertā čināriku, bet gan iekrita ar ģīmi. Tas ir, ar cieņu. Tāpēc galerts viņu cienīja.

Savukārt es viens pats dzert neprotu. Pasēdēju mazliet, pagrozīju rokās glāzīti un palūdza Serjožu izsaukt taksi. Biju iedomājies, ka iekraut Mironu mašīnā vienatnē nevarēšu, bet viņš, karājoties uz manis, tomēr kājas kustināja, kaut gan galvu nepacēla un acis neatvēra. Paldies par to pašu. Iesēdināju viņu taksī un aizvedu mājās. Iebāzu roku kabatā, lai samaksātu taksometra šoferim, un tikai tad atcerējos, ka man nav ne rubļa, bet dolāri bija ekskluzīvi simtniekos.

- Piedod, - pasniedzu taksistam simtnieku, - citu nav.

Taksists aizdomīgi paskatījās uz banknoti, tad uz mani. Uz skaitītāja nebija pat divsimt rubļu.

- Par braucienu - tikai rubļos, - viņš paziņoja.