Mēs atnācām ar mieru…

Piegāju pie sienas un pieskāros tai. Cieta, kā jau pienākas, aukstas, raupjas tapetes... Sagribēju, lai siena kļūst caurlaidīga, un roka mierīgi iegāja betonā. Tā, tagad skaidrs. Man cauri sienām staigāt vēl jāmācās un jāmācās. Ielicis savu labo kāju sienā, es pacēlu gūstekni, uzmanīgi piebīdīju viņu pie sienas, un viņa galva viegli iegāja betonā. Tad sašūpoju nelaimīgo kā baļķi un izmetu ārā no dzīvokļa. Tieši tādā pašā veidā tiku galā ar otru nelūgto viesi. Kur viņi izkrita pārbaudīt nesāku. Vai nu blakus dzīvoklī, pie Koļas ar Jūliju un kaķi Leopoldu, vai uz viesnīcu, kas noslēpta salocītā telpā, Korstenas krastā, vai vēl velns zina kur. Tur, kur izņemot Buratino, neviens nebija ieskatījies. Lai Ivanovs savus darbiniekus meklē pats.

Noliku dīvānu vietā, saklāju gultu, iegāju dušā un devos gulēt. Un acumirklī aizmigu,  kā pēc taisnīgiem pūliņiem.

Sākumā mans sapnis bija patīkams. Gāju pa mazas kalnainas salas pamesto smilšaino pludmali. Pakalnus klāja bieza zaļa zāle, okeāna virsma bija gluda kā spogulis, debesis, kas stiepās virs galvas, bez mākoņiem, ar divām vienādām, kā dvīņiem, mazām oranžām saulītēm. Smiltis bija ideāli līdzenas, it kā cilvēks te nekad nebūtu spēris kāju, un tas izskatījās dīvaini, jo viena kalna nogāzē, asi izceļoties uz zaļās zāles fona, atradās pieticīgs balts namiņš. Kā cukura gabaliņš uz zaļas lapas. Gāju uz to, zem  kājām čirkstēja smiltis, un mana sirds pukstēja straujāk. Zināju, ka kotedžā mani gaida Ļubaša. Bet, jo tuvāk nācu namiņam, jo satrauktāka kļuva dvēsele. Spilgti zilais debesu jums pie apvāršņa sāka krāsoties ar pelēki purpursarkaniem toņiem, uzpūta vējš, pārklājot okeāna spoguli ar viļņiem, it kā sadalot to mazos fragmentos. Tuvojoties mājai, vēja brāzmas kļuva arvien asākas, un debesu zilgme kā asinsizplūdums, satumsa purpura sarkanumā.

Kad līdz kotedžas lievenim bija palikuši apmēram divdesmit metri, durvis pēkšņi atvērās, un uz sliekšņa Ļubašas vietā parādījās Oksana. Ieraugot mani, viņa noraidoši sarauca degunu un skaļi teica: "Hī-hi, ha-ha, he-he!" - un ar blīkšķi aizcirta durvis.

No pārsteiguma sastingu uz vietas. Un tad pāri okeāna apvāršna malai uzlēca milzīga sarkana saule, iegaudojās vējš, un sapnis, kas bija tik labi iesācies, pārvērtās par fantasmagoriju.

Uz kotedžas jumta parādījās Buratino, vicinot plīvuru. Viņš apsēdās uz jumta kores, pārvilka pār galvu plivinošos plīvuru, un nokliedza: "Brūtgāns ar brūti, cept pīrāgus grūti!" - un sāka man vaikstīt viepļus.

Tā arī nesaprast, vai viņš lelle, atnācējs, vai mazs bērns.

- Kāzas, saki? - Jautāja Mirons, iznākdams pa labi no manis. Viņš bija aitādas kažokā, no sala sarkanu degunu un apsarmojušu bārdu. - Oh, nu gan piedzeršos... - berzējot rokas, viņš pašapmierināti konstatēja un uzreiz pazuda.

Aiz kotedžas parādījās Andrejs Osokins zilā darba halātā.

- Laimi jaunlaulātajiem! - Viņš paziņoja un sāka uz lieveņa kaisīt stikla acis, saujām izvelkot tās no halāta kabatām.

Pārvērties par sāls stabu, kā Lota sieva, nevarēju ne pakustēties, ne atbildēt, bet tikai skatīties. Dvēselē valdīja Sodoma un Gomora.

 Uz plašā balkona izgāja viesnīcas komandants, apkampies ar savu hologrammu, un aiz viņiem, "Horizonta" aģentu pūlis, visi ģērbušies melnā, kā uz bērēm. Visi smējās, sveicot vicināja rokas un meta milzīgas košas rozes, kuras, nokrītot zemē, uzreiz pārvērtās par lielacainiem ustjupendiem. Ustjupendi mirkšķinādami, lēnām izklīda uz visām pusēm, un nebija skaidrs, kur ir dzīvās acis, kur stikla. No satrakota paisuma viļņa virsotnes krastā izslīdēja milzīga želejveida masa un lēnām rāpās man pretī. Pa dzīvās želejas stāvajām malām tecēja lejup galda bietes, kopā ar mārrutkiem, bet augšā svinīgi sēdēja Mirons, paspējis pārģērbties garā melnā kažokā. Vienā rokā viņš turēja degvīna pudeli, otrā - ikonu. Uz ikonas, gluži kā ģimenes fotogrāfijā, bija attēlota Nāve, kas mātišķi apskauj mazas nāvītes ar mazām izkaptiņām, kas viņai ķērās melnajā apmetnī.

- O! - Ivanovs iesaucās, parādīdamies man kreisā pusē. - Kāzas ar laulībām! Vēlaties, es būšu par liecinieku?

Tumšsarkanā saule nomirkšķināja, un sākās pilnīgs pasaules gals. Acu priekšā aizzibēja visādas sejas, kā ar kaleidoskopisku efektu.  tirgū iepazīstu mākslinieku, pastāvīgo klientu sejas, draugu, ienaidnieku, paziņu un svešinieku sejas. Tur bija arī sētnieks Mihaļičs, daiļava ar Džokondas smaidu un bārmenis Serjoža ar viesmīli Svetočku, un uz slīkoņu glābšanu satrakojies  vecis, un pārdevēja no universālveikala, kas man pārdeva sudraba komplektu ar tirkīziem, un pārdevēja veikalā, kurā es pārģērbjos, un klusais pavadonis no "Horizonta" kazemātiem, un TV diktori, un dažāda līmeņa politiķi un pat Krievijas prezidents. Visu to leļļu sejas, kuras jebkad biju darinājis, tomēr biežāk pazibēja Buratino koka seja. Pietrūka tikai vienas sejas.

Ļubašas sejas.