Mēs atnācām ar mieru…

Lodžija bija rūpīgi sakopta, lelles piekārtas pie sienas, zem darbagalda stāvēja glīta kaudze ar koka paraugiem no Ģeogrāfijas fakultātes kolekcijas, izsistais stikls bija vietā. Turklāt tieši tas, kurš tika izsists - es to atpazinu pēc raksturīgā skrāpējuma. Vēl viens brīnumainās atjaunošanas noslēpums, kā sadragātie kafijas galdiņš un krēsli. Bet Buratino nekur nebija redzams. Atkal aizgājis cauri sienai, nepapūloties mani informēt. Kāpēc patiesībā mani informēt? Kas es viņam esmu? Labākajā gadījumā - pagaidu sabiedrotais, sliktākajā - Zemes piektās kolonnas pārstāvis, kuru iebrukuma beigās var iznīcināt. Kā nevajadzīgu.

Piegāju pie darbagalda un tikai tad ieraudzīju, ka atvilktne ir atvilkta un no tās pazudusi sērkociņu kastīte ar stikla acīm. Sākumā biju sajūsmā: nav stikla acu, nav darba. Bet, atcerējies, kā Buratino rokās locījās veļas aukla, nodrebēju, iztēlojoties, kā ciešo koka leļļu rindu vietā ar stingru iekarotāju gaitu soļojot pa pilsētu, haotiski, kā skudru iebrukums, skrienam pa ielām no virvēm austas astoņkāju formas būtnes, kuru mīkstā izskata taustekļi vienā rāvienā varēja pārvērsties tērauda žņaugos. Uzjautrinošs skats... No otras puses - mārrutki nav saldāki par rutkiem. Jo, ja ciešās koka vīru kolonnas, kas šauj no blasteriem, izraisīja šausmas, tad neizbēgamās virvju astoņkāju briesmoņu lavīnas skats šausmām pievienoja riebumu.

Un galu galā atradīsies taču kāds nelietis, kas piekritīs no virvēm aust astoņkājus!

Hmm... M-jā. Bet pats ar ko labāks? Dolāru daudz sapelnījis... Sirds izlaida sitienu. Nebūs darba, avanss būs jāatgriež!

Pa galvu pa kalu izskrēju gaitenī, iegrūdu roku jakas kabatā. Nauda bija vietā, un no sirds nokrita akmens. Tomēr ir kaut kas no Jūdas katrā cilvēkā.

Izņēmu naudu, nometu uz galda, apsēdos un ilgi skatījos uz to. Šķiet, ka šeit ir nedaudz mazāk par divdesmit tūkstošiem. Cik ilgi man jātaisa lelles, lai nopelnītu šo summu? Es tik ilgi nedzīvošu... Ja vien Buratino neatgriezīsies un neatņems. No otras puses, kāpēc viņam būtu jāatņem? Cik sapratu, viņš nezina naudas vērtību. Visticamāk, dollāri ir viltoti, bet tik labi, ka nevar atšķirt no īstajiem.  zinātnisko fantastiku esmu lasījis, ir nojausma par kopēšanu molekulārā līmenī.

Bet ko man ar to darīt?! Ja es būtu tos nopelnījis ar godīgu darbu, pat ja kā Jūda, taisot koka lelles, sirdsapziņa mani nemocītu, atrastu tiem pielietojumu. Bet tā... Ir manī kopā ar Jūdu, arī kaut kas no sapuvuša inteliģenta, un kurš no tā ir sliktāks, es nezinu.

Tā arī neizdomājis, ko darīt ar naudu, kas bija nokritusi uz galvas, iegāju virtuvē, apēdu atdzisušās olas, padzēru auksto kafiju. Un, kad pabeidzu kafiju, galvā beidzot ienāca gaiša doma. Naudai bija atrasts  pielietojums.

Nomazgāju traukus, saģērbos, ieliku naudu jakas kabatā un izgāju no mājas.

Naktī no debesīm bija krituši sniega graudi, kas pēc tam sasala, un tagad ledus uz asfalta atgādināja rupju  smilšpapīru, tāpēc arī nebija tik slidens. Un paldies dabai par to pašu.

Maiņas punktā izmainīju divsimt dolārus, iekāpu tramvajā, aizbraucu uz Centrālo bibliotēku, izkāpu... Bet bibliotēkā ieiet nevarēju. Padomāju, - Ļubaša naudu tāpat neņems. Nekādā gadījumā.

Pamīņājos autobusa pieturā, ieskatījos lasītavas logus un prātoju, vai vērts nodot naudu caur Ļenočku Izjumovu vai nē. Galu galā es nolēmu, ka nav vērts. Noteikti ieskatīsies aploksnē, un sāksies tenkas. Tad Ļubaša naudu neņems noteikti. Bet ko tad darīt? Neviena cita, kam atdot... Nezinu, kāpēc, bet bija neatlaidīga pārliecība, ka es nekad šo naudu neizmantošu.

Apgriezos un sakumpis, lēnām vilkos pa ielu prom no bibliotēkas. Dīvaini, kāpēc līdz šim nav parādījies neviens no "Horizonta" aģentiem? Tā kā būtu laiks. Neticēju, ka esmu tik vienkārši atstāts bez pieskatīšanas.

- Vai uguntiņa neatradīsies? - Kāds jautāja.

- Nesmēķēju, - nomurmināju, nepaceļot galvu.

- Denis Pavlovič, ar jums vēlas parunāt Jevgeņijs Viktorovičs, - tā pati balss paklusām teica.

Pārsteigumā paslīdēju un gandrīz pakritu, bet mani atbalstīja spēcīga roka. Manā priekšā stāvēja pats komandants Zatonskis. Brezenta jakas vietā viņš bija ģērbies modernā aitādas puskažociņā, galvā - karakulkādas cepure-pīrādziņš. Bārda - apgriezta un kārtīgi izķemmēta.

Te neviena no "Horizonta" nav pat tuvumā, bet, tiklīdz par viņiem padomā, klāt ir. Dabūju sev uz galvas.

- Ē-e... - es novilku, aizmirsis, kā viņu uzrunāt.

- Aleksandrs Mihailovičs, - viņš pateica priekšā.

- Jūs esat īsts, vai hologramma? - pajautāju, ignorējot priekšā pateikto.

- Hologramma? - Zatonskis jautāja, bet uzreiz saprata. - Ak, jūs par fantomu... Kā jums šķiet?

Viņš iesmējās un atlaida manu elkoni. Tikai tagad sajutu, kāds viņam dzelžains tvēriens. Hologramma, cik atceros, bija bezķermeniska.

- Man gan pilnīgi vienalga, kas jūs esat.

- Kāpēc tad jautājat? - viņš teica, bet tomēr piekāpās, lai paskaidrotu: - Mans fantoms var pastāvēt tikai viesnīcā. Tas ir sava veida datorprogramma, un tā trīsdimensiju projekcijai nepieciešamas atbilstošas iekārtas. Bet kā būs par tikšanos ar Ivanovu?