Mēs atnācām ar mieru…

Šoreiz nesāku cirst no pleca lai spītīgi atteiktos, bet padomāju. Kaut ko pieklājīgi kļuvuši - ne tā kā vakar: grābj aiz rokām, aiz kājām un iemet mikroautobusā. Kāpēc tad tā? Ceru, ka ne uz lietu – man pietika ar vakardienas ledaino slapjdraņķi. Apnicis līdz kaklam.

- Ko viņam vajag?

Komandants paplēta rokas.

- Skaidrs... - skābi saviebos. – Tik ļoti slepena organizācija, ka darbiniekiem uzticas tikai dauzīt purnus un būt par izsūtāmajiem. Kad?

Komandants nemaz naapmulsa.

- Tagad, tūlīt.

Gandrīz piekritu, bet šajā brīdī man iešāvās prātā gaiša doma, kā pārskaitīt naudu Ļubašai.

- Pagaidām iztiks! - atcirtu. – Pēc pusotras stundas, ne agrāk.

- Kā vēlaties, - Zatonskis piekrītoši pamāja, pagriezās un pa ielu devās prom.

Pavadīju viņu ar pārsteigtu skatienu. Nebiju gaidījis, ka komandants tik viegli piekritīs. Vakar "ielūgums" tika noformēts bez manas piekrišanas, bet šodien manā priekšā gandrīz pieklājības pērles bārsta. Ar ko biju izpelnījies šādu attieksmi? Ar to, ka Buratino manā dzīvoklī sasēja "Horizonta" aģentus, un es viņus pēc tam izmetu cauri sienai? Tādā gadījumā viņiem ir labi galaktiskās diplomātijas standarti.

No aizmugures komandats Zatonskis bija ļoti līdzīgs sētniekam Mihaličam. Figūra, gaita. Starp citu, gan ar bārdu, gan acu griezumu... Starp citu, pat tēva vārds tāds pats. Mēģināju atcerēties sētnieka vārdu, bet neizdevās. Mihaličs un Mihaličs, visticamāk, un nekad viņa uzvārdu netiku dzirdējis. Un kāda tam īstenībā nozīme, ir viņi radinieki vai nav? Ko tas izmaina? Par vienu "Horizonta" darbinieku vairāk, par vienu mazāk.

Noķēru taksi un devos uz Ļubašas dzīvokli. Viņa ir darbā, meita skolā, un darbs jāizdara, pirms pārrodas Oksana. Man ļoti negribējās satikt viņu vienu pašu tukšā dzīvoklī. Mammai  ko tādu samuldēs, ka savām attiecībām varam uzreiz pielikt punktu. Ja tas jau nav pielikts.

Taksometrā pie vējstikla uz auklas raustījās manis gatavota lelle - skelets. Pašķielēju uz taksometra šoferi, bet nepazinu - vai nu mazums pircēju grozās manā priekšā, visus nevar atcerēties. Viņš arī mani nepazina. Un nav nekāds brīnums - cilvēku modernā butika jakā un "bagrationa" cepurē  grūti salīdzināt ar leļļu meistaru aitādas kažokā un nobružātā ausainē.

Taksists bija gadījies ārkārtīgi pļāpīgs. Acīmredzot novērtēja manu apģērbu un cerēja uz dāsnu dzeramnaudu. Vadīja automašīnu pārdroši, lai gan sūdzējās par slideno ceļu, lamājot pilsētas dienestus, kas ņem nodokļus un neapkaisa ledu ar pretledus reaģentiem. Jau tuvojoties Ļubašas mājai, viņš it kā nejauši pastāstīja, cik ļoti paveicies viņa draugam, taksometra šoferim, pagājušajā naktī. Viņš aizvedis divus iereibušus biznesmeņus, un viņi divsimt rubļu vietā iedevuši simt dolārsu. Draugs nolēmis, ka nauda ir viltota, gribējis biznesmeņiem sadot pa purnu, bet viens no viņiem lūdzis pagaidīt. Viņš redz draugu mājā aizvedīšot, kad atgriezīšoties, viņi braukšot uz viņa māju, un tur viņš samaksāšot rubļos. Taksists gaidījis, gaidījis, bet nesagaidījis. Nikns kā velns aizbraucis, un tad izrādījies, ka banknote ir īsta!

Uztvēru pārlieku caurspīdīgo mājienu uz dzeramnaudu, bet atzīties, kas bija šie "biznesmeņi", nesāku. Un kad norēķinājos, samaksāju tieši pēc skaitītāja. Lai gan nezināju, kur likt naudu un nebiju pārliecināts, ka varēšu to izmantot, bet man nepatīk, ja spēcīgi vīrieši kļūst kā čigāni. Lai gan ne uz lieveņa taksists stāvēja.

Katram gadījumam piezvanīju pie durvīm, baidoties, ka Oksana varētu būt jau pārnākusi no skolas. Neviens neatbildēja, un tad, skatīdamies apkārt kā zaglis, izgāju caur durvīm.

Dzīvoklis bija glīti sakopts un mājīgs. Redzams: sievietes. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, iedomājoties, ka, iespējams, esmu šeit pēdējo reizi.

Smagi nopūšoties, pārvarēju sevi, piegāju pie bufetes un atvēru atvilktni, kurā Ļubaša glabāja naudu un dokumentus. Papildus rēķiniem par dzīvokli gulēja plāna desmit rubļu paciņa - visa Ļubaša alga. Atradu pildspalvu, papīra lapu, uzrakstīju “Dāvana dzimšanas dienā”, tad iesaiņoju neatvērto dolāru paku zīmītē un ieliku atvilktnē.

Lieliski sapratu, ka tas neuzlabos mūsu attiecības, bet, kā citādi rīkoties, nezināju. Man bija jādodas prom, bet tā vietā piegāju pie meitas istabas durvīm un paskatījos iekšā. Skapis, saklāta gulta, rakstāmgalds ar mācību grāmatu un burtnīcu kaudzēm. Kārtīga meitene... Vispār, kā jau vairums meiteņu.

Zem galda lampas sēdēja no veļas auklas austs jauks lācēns. Lūk pie kā Buratino jāmācās makramē.

Vēlreiz smagi nopūtos, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Jābeidz indēt sev dvēseli, pienācis laiks arī godu zināt.

Pie durvīm apstājos un paskatījos caur actiņu, atceroties, kā, izejot no Mirona dzīvokļa, uzskrēju večiņai, un kas no tā iznāca. Kāpņu telpā neviena nebija, un es drosmīgi izgāju caur durvīm.

DIVPADSMITĀ NODAĻA