Mēs atnācām ar mieru…

Sirds izlaida sitienu. Nekad neiemācīšos staigāt cauri durvīm! kaut nosit, nesaprotu: kāpēc vienreiz  izej kāpņu telpā, bet otrreiz atrodies velns zin kur. Tomēr šī vieta šoreiz bija pazīstama, taču lielākajai daļai cilvēku tā bija tieši velns zin kur. Anomālajā zonā, Korstenas upes augštecē.

Stāvēju tajā pašā pakalnā, kur atrados pirmo reizi. Lejā, starp tumšsarkaniem rudens ietērptiem mežainajiem krastiem, joprojām mierīgi nesa ūdeņus tumšā upe, tikai piestātnē nebija neviena, un pāri debesīm peldēja nepārtraukti tumši mākoņi. Vējš trokšņoja vainagos, čīkstēja priedes, šūpojās, nolobījusies priežu miza, ko vējš plivināja kā sarkanas skrandas.

Kāpt lejā pie upes negribējās, uz viesnīcu iet arī. Par godu kam, jājautā, vai es kāda vāvere ritenī, lai skrietu pa apburto loku? Tam mēs jau izgājām cauri... Apgriezos un iegāju mežā. Apnicis! Pie velna atnācējus, ustjupendus, Ivanovu, Horizontu, Buratino! Kaut manas acis tos nebūtu redzējušas!

Cilpojot starp kokiem, devos lejā no kalna, uzkāpu nākamajā ... Un apjuku. kalna pakājē tecēja upe, krastā stāvēja laipa, un pa kreisi, starp kokiem, varēja saskatīt viesnīcas baļķu sienas. Re kas par vāveri ritenī...

Paskatījos atpakaļ. Sazaroto priežu dēļ blakus esošais paugurs bija slikti pamanāms, bet tomēr gravā bija vērojama zināma dīvainība. Koki pakalnu nogāzēs auga stingri simetriski viens pret otru, turklāt šķita, ka tie atspīdēja neredzamā spogulī gravas apakšā.

Man sareiba galva. Noslēgta telpa. Vai sarullēta? Tagad skaidrs, kāpēc tik viegli apmaldīties anomālajās zonās... Taču situācijas izpratne nepadarīja to vieglāku. Gluži pretēji, dvēselē bija pretīgi un nelāgi. Nepatīkami justies kā jūrascūciņai labirintā. No šejienes izkļūt nebūs viegli - tas nav staigāt cauri sienām. Staigāšana cauri sienām ir nieka lieta. Viens, divi un...

Bravūra nepalīdzēja un ne mazākā mērā neuzlaboja garastāvokli. Salīgi pamīņājos uz vietas, bet iet gar upi prom no viesnīcas neuzdrošinājos. Novēloti nodomāju: ja upē dzīvo noslēpumainais piranoīds, no kura baidījās komandants, tad kādus briesmoņus var sastapt mežā? Tāpēc steidzos uz viesnīcu. Bet ko citu lai dara? Nekārties taču no izmisuma pie pirmā zara? Mežā zaru ir daudz, bet pie rokas nav nevienas virves.

Kad es, cītīgi novēršot acis no neveikli ņirbojošās piebūves pie viesnīcas, uzkāpu pa čīkstošajiem pakāpieniem un atvēru durvis, neko jaunu neieraudzīju. Aiz letes sēdēja viesnīcas komandanta hologramma un laipni uzsmaidīja. Radās iespaids, ka mēs ne jau vakar iepazināmies, bet satikušies pēc neilga laika. It kā nebūtu pagājusi diennakts.

- Bet mēs jūs ļoti gaidījām, Denis Pavlovič! Komandanta kopija sirsnīgi sveicināja un nevērīgi noslaucīja no galda ustjupendu, kurš sildījās zem galda lampas.

Ustjupends sulīgi nožļakstēja uz grīdas, aizvainoti nopīkstēja un aizrāpās pāri slieksnim.

Atcerējos, kā vakar komandanta kopija bija aizvēris grāmatu, un sagribēju pārbaudīt, kā stereo attēlam izdodas kustināt objektus. Varbūt šoreiz pie letes sēž īstais komandants? Tagad ar apcirptu bārdu mani neapmānīt - mēs šodien jau satikāmies.

Pārkāpis ustjupendam, piegāju pie letes un beidzot izpildīju savu vēlēšanos.  Ar pirkstu pabakstīju Zatonski. Pirksts brīvi iekļuva plakanajā attēlā, un iekļuves vietā izveidojās neliela melna piltuve, kas uzdzirkstīja ar elektriskām izlādēm. Man uz galvas sacēlās stāvus mati, un satumsa acīs. Kopija strauji atkāpās, un, ja es nebūtu atbalstījies ar roku uz letes, noteikti būtu nokritis uz grīdas.

— Vairs tā nedariet, — komandants pamācoši pateica. – Nelāgi sanāks.

- Bet man... kā? - noķērkstēju, noslaucīdams no pieres aukstus sviedrus.

- Tieši jūs jau arī domāju, - viņš korekti paskaidroja.

– Paldies, ka savlaicīgi brīdinājāt.

Nezinu, no kurienes tajā brīdī radās humora izjūta. Lie gan smieties negribējās nemaz.

- Vienmēr jūsu rīcībā, - komandants nolieca galvu, un man šķita, ka viņa acīs uzplaiksnīja izsmiekla dzirkstis.

Laba kopija. Taču sacensties asprātībā ar šo stereo attēlu nebija vēlmes.

- Kādēļ tad mani šeit gaida? - noņurdēju.

– Jūs apsolījāt aprunāties ar Ivanovu.

- Viņš ir šeit? - biju pārsteigts. Lai gan kas te ko brīnīties? Ja jau saka: "Šeit gaida", tad kur citur viņam būt?

Komandants saminstinājās.

- Netālu, - viņš izvairīgi atbildēja.

Pirmo reizi viņa sejai pārslīdēja nepārliecinātība, un tad atcerējos, ko bija teicis par Buratino vārdu īstais komandants.

- Sūda konspiratori, - ar izjūtu pateicu un devos uz liftu. - Kurš stāvs?

- Jums ne jau šeit, - komandants mani apstādināja. - Izejiet pagalmā - otrajā nodalījumā viesnīcas piebūvē.

Hologramma pasmaidīja, papleta rokas un izgaisa.

Audience beigusies, sapratu, un mani pārņēma dusmas. Man nepatīk, kad sāk ko slēpt. Spēru apņēmīgu soli uz durvju pusi, uzkāpu uz ustjupenda, paslīdēju un izstiepos uz grīdas.