Mēs atnācām ar mieru…

Sasprindzinoties, līdz satumsa acīs, mēģināju pakustēties, bet ķermenis pārvērtās akmenī, it kā būtu paralizēts, un nekas neizdevās. Sirds dauzījās, apziņu apņēma šausmas, un man likās, ka  kļūstu traks bez jebkādas Ivanova psihotehniķu palīdzības. Izmisumā rāvos ar pēdējiem spēkiem ... un pamodos.

Bija vēls rīts. Cauri aizkariem izlauzās Saules gaisma, es sēdēju uz dīvāna un neprātīgi kratīju galvu, nesaprotot, kur esmu un kas ar mani notiek. Sirds krūtīs turpināja spēcīgi sisties. Ir nu gan sapnis...

- Edz, kā tevi mētā! – Buratino izsmējīgi piezīmēja.

Tā arī nesapratis, vai balss skan īstenībā vai tā ir sapņa atbalss, aizvēru acis un sāku berzēt ar plaukstām seju. Sirds pamazām nomierinājās, un, kad atkal atvēru acis, atpazinu savu dzīvokli. Bet prieku tajā pašā laikā nesajutu, jo uz kafijas galdiņa sēdēja Buratino un knibinājās ap veļas šņores gabalu, turēdams to aiz viena gala. Viņa rokas nekustējās, bet aukla uzvedās tā, it kā būtu dzīva. Tā griezās gredzenos, sasējās mezglos, dažreiz sastinga gaisā sarežģītā spirālē.

- Vai vari man uztaisīt šitādas rokas? - jautāja Buratino.

Es neko neatbildēju, vēlreiz pārlaidu skatienu istabai un biju apjuku. No nakts grautiņa nepalika ne pēdu. Pie sienas, it kā nekas nebūtu bijis, slējās grāmatu skapis, uz grīdas nebija ne skaidiņas, turklāt naktī šķembās sadragātais kafijas galdiņš stāvēja savā vietā vesels un nebojāts, bez līmēšanas pēdām. Vai to grautiņu es būtu nosapņojis?

Cieši paskatījos uz Buratino. Var jau būt ka grautiņu nosapņoju, vai arī tie bija kārtējie Buratino joki. Kas viņam ko galdu neatjaunot, ņemot vērā viņa spējas? Kā nospļauties...

- Tātad tu varēsi  izgatavot man tādas rokas? - atkārtoja Buratino. Aukla metās pret mani, un tās gals apvijās ap manu plaukstas locītavu ar tērauda cietības aproci. - Tas būtu ērtāk nekā koka pirksti.

- Tagad izdarīt nevaru neko, - nomurmināju, veltīgi cenšoties atbrīvot roku. Ja aukla patiešām būtu pārvērtusies par tērauda stiepli, es Buratino apgāztu kopā ar visu galdu, taču aukla nekustējās ne par mata tiesu, it kā būtu saritināta nevis gaisā, kā betonā.

- Kāpēc? – Buratino neizpratnē jautāja.

- Atlaid!

Aukla noslīdēja no plaukstas locītavas, izliecās ar jautājuma zīmi un sašūpojās kā kobra pirms lēciena.

- Kāpēc? - Buratino atkārtoja jautājumu.

- Tāpēc! - aizkaitināti atcirtu un parādīju viņam savu rādītājpirkstu. Un pamanīju, ka tam nekādas nagu hematomas vairs nav.

Pacēlu pirkstu pie acīm un sāku stulbi skatīties uz nagu. Vai es vakardienas piedzīvojumus arī nosapņoju? Bet Buratino, sēdēdams uz galda, bija realitāte, un man šķita, ka koka mutes mūžīgais smaids ieguva ironisku izteiksmi. Atcerējos, kā viņš apstrādāja manus zilumus, un viss nostājās savās vietās. Interesanti, vai pasaulē ir kaut kas, ko viņš neprot izdarīt?

- Tu nu gan esi bremze! – Buratino nošņaukājās gluži kā Oksana. - Atkārtot jautājumu trešo reizi?

- Ar makramē nenodarbojos, - nomurmināju, izkāpjot no gultas.

- Kas ir makramē?

- Aust auklas, - pateicu, ieejot vannas istabā.

- Jā-a? – Buratino neticīgi nostiepa.

- Jā.

Iztīrīju zobus, rūpīgi noskuvos, iegāju kontrastdušā un tikai tad devos atpakaļ istabā.

Buratino joprojām sēdēja uz galda, kājas nokarājot, un sajūsmā vēroja, kā viņa rokās esošā aukla sasienas sarežģītos mezglos un pēc tam atraisās.

- Kā skatos, - es piezīmēju, - tu esi vēl lielāks bremze nekā es.

- Tas ir atkarīgs no tā, kā paskatās... - Buratino domīgi novilka.

Viņa rokās esošā aukla sāka strauji vīties mezglos, līdz pārvērtās par kaut ko līdzīgu neglītai cilvēka figūrai.

- Makrame - tas ir tā? - viņš jautāja.

- Nē.

- Bet kā?

- Nezinu, - ļauni pasmaidīju.

- Ja nezini, kāpēc saki, ka nav tā? - Viņš saprātīgi atzīmēja.

– Tāpēc, ka redzēju gatavo produkciju, bet pats nekad tādu netaisīju.

- Ak tā?

- tā gan.

- Tad skaidrs...

Auklas mezgli atraisījās, un tā kā čūska ielocījās jakas piedurknē. Buratino nolēca no galda un, spalgi klabinādams ar koka kurpītēm, aizskrēja uz lodžiju.

Pavadīju viņu ar skatienu, bet nesekoju. Pēc savas gribas izgriezt lelles atnācēju armijai man negribējās. Kad pavēlēs, tad. Kur es glābšos... Tomēr bez brokastīm, jebkurā gadījumā darbu nesākšu.

Aizgāju uz virtuvi, atvēru ledusskapi un saviebos. Tas tomēr nav ledusskapis Mirona dzīvoklī, kas līdz augšai pieblīvēts ar gardumiem. Pašam nauda plēš kabatas, bet lūk, prātā neienāca. Vispār jau, kad es būtu paspējis?

Ignorējot no lodžijas nākošo čaukstoņu, izņēmu no ledusskapja pāris olas, sviestu, uzliku uz plīts tējkannu, tad pannu un sāku gatavot standarta vecpuišu brokastis - kafiju un olu kulteni.

Uzliku olas uz šķīvja, ielēju kafiju, uzsmērēju sviestu uz maizes... Bet pie galda apsēsties nesanāca – mani darīja uzmanīgu pilnīgais klusums uz lodžijas. Ko viņš tur tik klusi var darīt? Bija grūti noticēt, ka Buratino patstāvīgi apgūst makramē mākslu. Un nav tādu materiālu pie rokas uz lodžijas. Es pagrozīju rokās dakšiņu, tad apņēmīgi noliku to malā un devos uz darbnīcu.