Mēs atnācām ar mieru…

Es viņu lieliski sapratu – bija nakts, un tagad viltotu dolāru bez mēra.

- Tad pagaidi, aizvedīšu draugu mājās, tad brauksim pie manis, tur samaksāšu.

Taksists neapmierināti pašūpoja galvu, taču viņam nebija izvēles. Ja nu vienīgi sadot pa seju.

- Labi, pagaidīšu,- viņš nomurmināja, bet katram gadījumam banknoti paņēma.

Izvilku Mironu no mašīnas un ievedu kāpņu telpā.

- Tagad pats, - Mirons pēkšņi sacīja, galva viņam joprojām necēlās un acis neatvērās.

Es noliku viņu pie margām un pagāju malā, lai pārbaudītu, vai viņš spēs pats uzkāpt. Kā tad, sasapņojos! Mirons klusi noslīdēja lejā pa pakāpieniem un sāka uz tiem iekārtoties, saritinājies kamolā. Man vajadzēja viņu vilkt uz ceturto stāvu. Prieks ne no patīkamajiem. Beidzot nokļuvām pie viņa dzīvokļa.

- Atslēga,- es jautāju.

- Atslēga, - Mirons piekrītoši pamāja ar galvu un atkal mēģināja apgulties uz grīdas.

Pārmeklējot viņam kabatas, atslēgu neatradu. Dzīvoklī varēja iekļūt tikai vienā veidā, un, ja kāds man par to vakar būtu pastāstījis, es to uzskatītu par joku. Katram gadījumam paskatījos apkārt, izbāzu roku caur durvīm un tad mēģināju vilkt Mironu aiz sevis. Man par lielu pārsteigumu tas izdevās. Neieslēdzot gaismu, ievedu viņu istabā un nosēdināju uz izvilktā krēsla-gultas. Mirons uzreiz nokrita uz muguras un sāka krākt. Mani pat skaudība pārņēma. Ārā taču nakts, labi audzināti pilsoņi guļ, un man arī nenāktu par sliktu pēc šodienas piedzīvojumiem. Protams, dzērumā sanāk labāk, bet šeit tiešām nav no kā izvēlēties. Ja no rīta nepaveicas, tad visa diena ir kā pa miglu.

Atnesu no virtuves pudeli alus, noliku to uz grīdas pie krēsla-gultas galvgaļa un pakratīju Mironu aiz pleca. Viņš beidza krākt un pacēla galvu.

- Gribēsi padzerties, alus uz grīdas, pa rokai, - teicu.

- Dod.

Mirons, neatverot acis, pastiepa roku.

-Aha, tūlīt! - es atcirtu.

Mirona galva nokrita uz spilvena, un viņš atkal sāka krākt. Nezinu, vai viņš saprata arī kaut ko citu, izņemot vārdu "alus", bet es uzskatīju, ka līdzjūtības misija ir pabeigta, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Kurām izgāju cauri tik ierasti, it kā visu savu jēgpilno dzīvi tā vien būtu staigājis. Un nekā citādi.

Kad parādījos kāpņu telpā, sastingu uz vietas un nolamājos. Uz kāpnēm stāvēja tā pati vecene savā kožu sagrauztajā kažokā, tikai tagad viņa gāja nevis lejā, bet augšā. Un kondraška pēc mūsu pirmās tikšanās reizes viņu nebija ķērusi. Nu gluži vai sazvērestība. Nav zināms, kurā no mums ir vairāk ļauno garu.

"Tu vēl arvien dzīva, mana vecenīt?" - apdullināti pazibēja man cauri galvai.

- Atkal, mīļais, aizmirsi atslēgas? - Viņa piesardzīgi pajautāja, bet katram gadījumam pārmeta krustu.

- Aha, aizmirsu... - neizpratnē nomurmināju un centos paspraukties viņai garām.

Nekā nebija. Vecene sagrāba manu piedurkni, es mēģināju izrauties, nekas nesanāca. Pēc izskata - pienene, uzpūtīsi un izkūpēs, bet grābiens kā buldogam.

- Es visu laiku lūdzu Dievam palīdzību, - viņa lūdzoši murkšķēja, - bet tās kā nav, tā nav. No locīšanās radikulīti dabūju. Varbūt ļaunais gars palīdzēs?

Es papurināju galvu. Bezprincipu vecene tomēr gadījusies. Viņai vienalga, Dievs, vai velns, komunisti, vai demokrāti, ka tik padod iztikšanai.

- Radikulītus neārstēju, - stingri pateicu, padomāju un katram gadījumam piebildu: - Un hemoroīdus arī. Bet palīdzēt... - iegrūdu roku kabatā, izņēmu simts dolārus un pasniedza viņai. - Turi.

Lai paņemtu naudu, viņai bija jāatlaiž mana piedurkne, un to izmantodams noskrēju lejā, lecot kā jauneklis pa trim pakāpieniem.

- Lai Dievs tevi svētī! - atnāca no augšas.

M-jā... Ja manā vietā būtu īsts velns, kā viņš reaģētu uz šādiem atvadu vārdiem?

Pie ieejas, no taksometra nebija ne smakas. Vai nu noguris gaidīt, vai arī konstatēja, ka banknote ir īsta, un nolēma, ka simts dolāri ir vairāk nekā divi simti rubļu. Vispār jau izrēķināja pareizi, tikai man tagad nācās izstaigāt ar kājām cauri visai pilsētai. Dolāru pilnas kabatas, bet braukšanai tramvajā nav ne rubļa. Kur tos nakts vidū dabūsi? Tagad skaidrs, no kurienes tas teiciens: " bagātie arī raud."

Raudāt negribējās, un bagātība man arī bija kaut kāda caurspīdīga, nestabila, kurai es nespēju noticēt, tāpēc gāju tik pa slideno  ietvi tālāk. Patīkami bija tas - bahilās tērptajos apavod bija sausi un silti, un jaka no polsterētā poliestera nespieda plecus ar kilogramiem aitādas kažoku. Par kaut ko dzīvē, galu galā, ir taču jāpriecājas? Lai arī par tādiem sīkumiem kā sausi ieliktņi apavos. Ja redzēt tikai slikto, tad labāk uzreiz pakārties.

Gāju mājās un izmisīgi apskaudu Mironu. Tagad guļ kā malka. Bet es aizmigt varēšu? Tam bija grūti noticēt, un ne tikai tāpēc, ka izdzēru nedaudz. Visticamāk, mājās mani gaidīja viņi. Ja ne "Horizonta" cilvēki, tad Buratino, un kurš no diviem ļaunumiem ir sliktāks, es vēl nebiju izlēmis. Bet gulēt man viņi noteikti neļaus.

Gaisma dzīvoklī nedega, bet tas vēl neko nenozīmēja. Kinobojevikos slazdus sarīko tumšās telpās, un nekāda nakts redzamība, izņemot spēju staigāt cauri sienām, man nepalīdzēs. Bet es nebiju vienīgais, kam šī spēja piemita.