Mēs atnācām ar mieru…

Tuvojoties savam dzīvoklim, es īsi paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, bet sarunāties ar viņu nesāku. Nav tas noskaņojums. Ja grib, lai runā, es nemaz nebrīnīšos. Vieta dzeltenajā mājā man jau bija apsolīta, un pilnīgi droši.

Atvēru durvis iegāju gaitenī, noģērbos. Dzīvoklī bija kluss, tikai nez kāpēc ļoti auksts, un no istabas gaitenī vilka caurvējš. Ievilku dziļu elpu, iegāju istabā un ieslēdzu gaismu.

Šķiet, ka to sauc par grautiņu. Kafijas galdiņš bija sadragāts gabalos, un krēslus piemeklējis tāds pats liktenis. Grāmatu skapis nogāzts uz grīdas, grāmatas izmētātas pa visu istabu, dīvāns apgāzts. caurvējš vilka no durvīm uz lodžiju, un pie sliekšņa iezīmējās pusizkusuša sniega kupena.

Nopūtos, paskatījos apkārt un tikai tad ieraudzīju pie sienas divus ķermeņus, kas bija cieši sasieti ar veļas auklu. Abi melnās jakās, melnos džinsos, melnās kurpēs. Re kādi "vīri melnā" krievu gaumē. Abiem mutes aizlīmētas ar līmlentu, un vienu no viņiem, neskatoties uz viņa, vai nu no sala, vai no neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvoties, zilgano seju, es atpazinu. Tas bija tas pats ambāls, kurš mani iegrūda mikroautobusā. Pakustēties viņš nevarēja, tikai skatījās uz mani un izmisīgi bolīja acis.

Attēlojis sejā apjukumu, paraustīju plecus un devos uz lodžiju. Arī šeit bija grautiņš. Lelles mētājās pa grīdu, sajukušas ar vērtīgā koka pagalēm no universitātes ģeogrāfijas katedras kolekcijas, logs - izsists, un tajā kopā ar vēja brāzmām ielidoja retas sniegpārslas. Kā gan tagad lai guļ, pie izsista loga? Piegāju pie darbagalda, izvilku atvilktni. Dīvaini, bet sērkociņu kastītes ar stikla acīm bija vietā. Kādēļ tad tas grautiņš? Kas te gadījies?

Ieejot istabā, aizvēru durvis uz lodžiju, tad piegāju pie gūstekņiem.

- Apmīzies? - atriebīgi pajautāju pēdējam, atceroties, kā "Horizonta" aģenti mikroautobusā apsprieda manu stāvokli. - Vai apdirsies?

Puisis iemaurojās un pakratīja galvu.

Es notupos viņam priekšā un tad ieraudzīju, ka uz virves nav neviena mezgla. Puisis bija ar virvi vienkārši aptīts, un brīvais gals gulēja viņam uz krūtīm. Inscenējums? Kādam nolūkam? Pieskāros virvei un pēkšņi zem pirkstiem sajutu tērauda atsperes nesatricināmo cietību. M-jā... Skaidrs, kāpēc viņš nevar pakustēties, tikai bola acis... Ar nagu aizķēru līmlentu un sāku to lēnām lobīt no puiša sejas. Līmlenta it kā esot jānoņem ar asu rāvienu, lai tik ļoti nesāp, bet lēnais process man sagādāja sadistisku baudījumu.

- Issauc nekavejoties Ifanofu! - puisis pavēlošā tonī nomurmināja, tiklīdz es atbrīvoju pusi viņa mutes.

Es pārtraucu lobīt nost līmlentu, pacēlu uzaci un izsmējīgi lūkojos viņā. Tomēr viņš mani interpretēja nepareizi.

- Rācija kabatā, - viņš teica. - Tu nedzirdi, vai? Zvani nekavējoties!

- Tūlīt! - apsolīju, atkal uzlīmēju viņam uz mutes līmlentu un piecēlos kājās. - Es tev bēru komandu izsaukšu. Nekas nav pretī? Tieši laikā! Es viņam vairs nepievērsu uzmanību un vēlreiz pārlaidu skatienu istabai. – Piecūkojuši te, kā savās mājās, un kurš to tagad sakops? Kurš atlīdzinās zaudējumus?

Kas attiecas uz zaudējumu atlīdzināšanu, to es jau pēc inerces pateicu. Kam man vajadzīgi salauztie krēsli un sadragātais kafijas galdiņš ar tādu naudu kabatā? Ja nu vienīgi liekas klapatas.

Pēc lodžijas durvju aizvēršanas istaba iesila, un es pēkšņi jutu, ka viss, kas notiek apkārt, ir dziļi vienaldzīgs. Šodien gadījies tik daudz notikumu, ka esmu noguris. Absolūti negribēju kārtot dzīvokli nakts vidū. Es gribēju gulēt. Stāvie kalni aizveduši Sivku-Burku ... Precīzāk, trancendentālie ķēmi.

Paskatījos uz mierīgi guļošajiem nelūgtajiem viesiem. Nē, vēl ir kaut kas jāizdara. Neiekārtošu taču savā dzīvoklī viesnīcu? Ja nu viņi krāc? Tā tik vēl trūka.

- Tā, puiši, - es sacīju, pienākot pie viņiem, - palīksmojāties te savam priekam, bet pienācis laiks arī godu zināt.

Paņēmu vienu aiz auklām, pacēlu, sapurināju. Tomēr vēl ir spēks kaulos. Un ērti arī aiz aklām, kas pārvērtušās tērauda stīpās, noturēt.

Pagriezis sasaistīto, atkal viņu pacēlu no grīdas, iešūpoju un metu pret sienu.

"Šmjak!" -  "Horizonta" darbinieka galva pateica ietriecoties betonā. It kā ar mūru graujamo tarānu būtu ietriecis.

"Kā tad tā? -  apjucis nodomāju, tukši lūkodamies sienā. - Tikko taču mierīgi izvilku caur durvīm Mironu, bet šeit ... tieši šajā vietā Buratino izgāja cauri ... "

Sasietais gūsteknis gulēja uz sāniem, nokāris galvu, un no plākstera apakšas stenēja. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā ar galvu. Tāpat kā ar man, ar savējo. Biju tik pārliecināts, ka varēšu netraucēti staigāt cauri sienām, ka notikušais man neietilpa galvā.