Mēs atnācām ar mieru…

- Cik  pulkstenis? - noņurdēju.

- Kur? - Savukārt jautāja komendants.

Padomāju. Izrādās, ka Buratino mani aizvedis ne tikai tālu, bet ļoti tālu, ja laika starpību mēra laika joslās.

- Šeit.

- Astotā starpnieks.

Es piecēlos sēdus gultā un neizpratnē papurināju galvu.

- Kas ir "starpnieks"?

- Laika vektors telpiskajā krokā, kas perpendikulārs Zemes laika virzienam, - komendants tūlīt paskaidroja.

Man atkrita žoklis. "Laika vektors ... telpiska kroka ..." Kas tie par murgiem ?! Aizvēru muti, pašūpoju galvu, noriju.

- Kur... es... atrodos? - jautāju atdalot vārdus.

- Zvaigžņu piligrimu viesnīcā, - Zatonskis paziņoja kā pašsaprotamu lietu.

- Un... Un kur atrodas viesnīca?

- Uz Zemes, telpas-laika krokā.

- Kā tas ir?

– Vai tad "Horizonta" kantorī jūs neinstruēja?

Nožagojos. Re kādas lietiņas ... Izrādās, viesnīca pilnībā pieder bēdīgi slavenajai organizācijai "Horizonts". Ir nu gan - patvērums! Spriežot pēc Buratino īsajām piezīmēm, viņš šeit bija bijis, kas nozīmē, ka sazinājās ar "Horizontu". Tad kāpēc viņu medī? Manā galvā viss bija sajucis, bet tik un tā attapos.

- Ivanovs skaidroja, bet es ne visai labi sapratu.

- Ar Jevgeņiju Viktoroviču kopā strādājat? - komandants brīnījās.

- Jā. Un kas tad ir?

- Dīvaini, ņemot vērā viņa stāvokli ...

Ar tādu cieņu tika pateikts, it kā Ivanovs būtu ja ne "Horizonta" vadītājs, tad rangā nekādi ne zemāks par pirmo vietnieku.

Un tad kļuvu nekaunīgs. Jau sen esmu ievērojis, ka organizācijās ar stingru subordināciju nekaunība ir labākā uzvedības līnija.

- Nav jūsu darīšana, ar ko es strādāju. Esmu uzdevis jautājumu un vēlos uz to saņemt atbildi.

Man šķita, ka hologrammai nevajadzētu domāt un, funkcionējot robotu programmas līmenī, nedrīkstētu uzdot jautājumus, bet tikai atbildēt uz tiem. Kā jebkuram apkalpojošam personālam jebkurā viesnīcā. Bet fakts bija tāds, ka šī viesnīca nepiederēja pie kategorijas "jebkurš", un komandanta hologramma, šķiet, bija apveltīta  ar zināmu intelektu.

- Telplaika krokas ir dabiski topoloģiski veidojumi uz pietiekami lielas masas materiālu ķermeņu virsmas. Trīsdimensiju pasaulē to klātbūtni raksturo anomālas elektromagnētiskas, gravitācijas un laika parādības. Šajā krokā atrodas divus kilometrus garš Korstenas upes augšteces posms. Tiek izmantota kā pārkraušanas bāze kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Vai esat apmierināts ar atbildi?

No skaidrojuma praktiski neko nesapratu, izņemot to, ka viesnīca šeit pastāv jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Tad ir saprotams, kāpēc tāds iekārtojums numurā. Tas nesakrita ar Ivanova datiem, kurš apgalvoja, ka programma "Horizonts" pastāv no pagājušā gadsimta beigām, taču, kā es sapratu, viņam samelot, kā pedzerties.

- Esmu apmierināts, - es ar gudru izskatu pamāju, bet tajā pašā laikā man šķita, ka komandanta hologrāfiskā kopija sarkastiski pasmīnēja.

- Tad vakariņas ēdīsiet? - Viņš atkārtoja.

Padomāju. Pusdienas ar Ivanovu bija diezgan sātīgas, un man vēl ēst negribējās.

- Nē.

- Kad vien vēlaties, zvaniet man bez vilcināšanās un jebkurā diennakts laikā, - pateica komandants un iztvaikoja.

Ja pirmo reizi piedāvājumu “bez vilcināšanās” pieņēmu par elementāru pieklājību, tad tagad sapratu, ka tas ir dabisks pakalpojums. Hologrammai nav nepieciešams gulēt vai ēst. Un, neskatoties uz acīmredzamo intelektu, tai neeksistē citu problēmu, izņemot viesu apkalpošanu. Bet man problēmas bija vesels vezums un mazi ratiņi piedevām.

Izkāpu no gultas, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Pār upi mirdzēja šaurs jauna mēness sirpītis, bet redzamība bija kā mākoņainā dienā, tikai rudens zelta krāsas un skuju zaļums saplūda vienotā pelēkā tonī. Šķiet, ka Buratino mani apveltījis ar nakts redzi uz visiem laikiem.

Piestātnē neviena nebija, pat pa pusei iegrimusī laiva bija pazudusi, bet pret straumi virzījās liela bezveidīga masa, kas trīcēja kā galerts. Pukšķot kā tvaika dzinējs, tā airēja pa ūdeni ar ziloņveidīgām pseidopodijām un lēnām virzījās uz mola pusi. Desmit metrus no mola masa sastinga, kā nogurumā, straume aiznesa to sākotnējā vietā, un tā atkal ar vāveres stūrgalvību atsāka kustību.

Es atrāvos no loga un aizvilku aizkaru. Tikai himēru pietrūkst līdz pilnīgam prāta aptumsumam!

Korstenas augštece atradās simts kilometrus no pilsētas, meža liegumā, par kuru pirms aptuveni pieciem gadiem rakstīja vietējie laikraksti. Šķiet, ka tur amatieri-entuziasti atklāja kaut kādu dīvainu ģeofizikālu anomāliju, kuras rajonā novirzījās magnētiskā adata, pulkstenis sāka te steigties, tad atpalikt, un pie krācēm ūdens upē tecēja pret nogāzes slīpumu. Pēdējā laikā par šādām anomālijām tika rakstīts ļoti daudz, un kur patiesība, kur meli, to neviens negrasījās noskaidrot. Arī raksti vietējā presē nekādu ažiotāžu neradīja, taču izrādās, ka te kaut kas tomēr bija.

Zvaigžņu piligrimi? M-jā... No pretenciozā nosaukuma vēdīja kaut kas vieglprātīgs, ja nebūtu ustjupendu zvejnieka spainī un guļbūves neveiklās piebūves. Ar acs kaktiņu pašķielēju pāri aizkaram uz upi. Galertam līdzīgais "piligrims" siltas jūtas neizraisīja. Nez kāpēc, ar viņu draudzēties, man negribējās nemaz.