Mēs atnācām ar mieru…

Neviļus atcerējos, kā Osokins piedāvāja kopā ar viņu iedzert šņabi, bet es atteicos. Kā es tagad Andrjuhu sapratu! Iedzert gribējās pamatīgi, līdz samaņas zaudēšanai, un tādā pašā mērā kā pilotiem, kuri satikās ar NLO.

Ar nožēlu atvilku roku no pudeles, atlaidos pret dīvāna atzveltni un dziļi nopūtos.

– Nevaru saprast vienu, kāpēc jūs savam darbam izvēlējāties tieši mani? - ar spiedienu pajautāju Ivanovam.

- liecieties mierā, Denis! - Viņš ironiski savilka lūpas, tad nodzēsa smīnu no sejas un atsevišķi pateica: - hī-hī, ha-ha, he-he.

Man galvā saskrēja asinis, apmulsu un, neatradis, ko atbildēt uz tik smagu argumentu, piecēlos. Atradis arī, ar ko sacensties! Neatskatīdamies uz Ivanovu, paņēmu no galda plastmasas pudeli ar minerālūdeni un devos uz durvīm.

Šoreiz "sanitārs", pavadot mani pa gaiteni, gāja līdzās bez "Rokas aiz muguras!" un "Sejas pret sienu!" Un, lai gan joprojām klusēja, radās iespaids, ka attieksme pret mani ir radikāli mainījusies. Tagad mēs vairs nebijām aizdomās turētais ar uzraugu, bet gan, ja ne līdzstrādnieki, tad vismaz kolēģi. Bet, kad viņš mani ieveda istabā un pēc tam tikpat klusi izgāja, durvīs noklikšķēja slēdzene. Re, kas par līdzstrādnieku un kolēģi...

Istaba izrādījās cita, taču īpaši neatšķīrās no tās, kurā pamodos. Varbūt nedaudz lielāka. Tāda pati gulta, tāds pats galds-plaukts, bet virs izlietnes spogulis,  stūrī pakaramais, uz kura karājās mana jaka, cepure, šalle un bikšu josta.

Es noliku ūdens pudeli uz galda, paņēmu jostu un ievēru biksēs. Un sastingu istabas vidū.

Pilnīgi nebija ko darīt. Pēc sarunas ar Ivanovu galvā valdīja jūklis, un es kategoriski nevēlējos pārdomāt kontakta problēmas ar ārpuszemes civilizācijām. Man joprojām, gribējās tikai vienu - piedzerties līdz nemaņai, tad iekrist gultā un aizmirsties. Un no rīta pamosties mājās ar smagu paģirainu galvu, ar sajūtu, ka viss, kas ar mani šodien notika, bijis mežonīgs, murgains sapnis. Interesanti, ja mani pataisīs par debīliķi un ieliks trako mājā, vēl atcerēšos sevi, savu dzīvi, vai arī mana jaunā apziņa būs tīra kā papīra lapa? Ja tā, tad arī tā ir sava veida slepkavība. Ne ķermeņa, bet prāta. Dvēseles.

Es pašķielēju uz šalli, kas karājās uz pakaramā. Pakārties, kā arī kļūt par debīliķi, negribēju.

Iedzēris malku no minerālūdens pudeles, novilku apavus, apgūlos ar visām drēbēm gultā un ar elkoni aizsedzu acis no spilgtās gaismas, kas plūda no griestiem. Kāpēc vajadzīga tik spilgta gaisma? Novērot ieslodzīto?

Pirms es paspēju līdz galam izdomāt, gaisma sāka izdzist, līdz nodzisa pilnībā. Manu domu lasīšanai neticēju. Visticamāk, kāds mani vēroja vai nu caur spoguli, vai caur paslēptām televīzijas kamerām, redzēja mani apguļamies gultā un izslēdza gaismu. Un paldies par to pašu.

Noņēmu elkoni no acīm. Telpu tagad apgaismoja dienas gaisma no matētā loga, un tajā valdīja patīkama puskrēsla. Bet arī šī gaisma sāka izdzist. Un tik ātri, kā tas saulei rietot nenotiek. Izrādās, ka tas nav logs uz balto pasauli, bet gan tīrā ilūzija. Guli mierīgi, dārgais biedri ...

bet gulēt negribējās. Pārdomāt savu stāvokli arī ne. Pamēģināju iedomāties, ko tagad dara Ļubaša, bet nekas nesanāca. Viņas sejas vietā atmiņā neatlaidīgi uzpeldēja Oksanas seja. Izaugs no mazās sterviņas, kura tā arī nekad nekļūs par manu pameitu, liela sterva...

- Papiņ Karlo, tu guli? - Pazīstama zēna balss mājīgi pajautāja.

Sakodu zobus. Pilnīgai laimei tikai runājošās pagales pietrūka! Kas viņam durvis, kas viņam kazemāti, kad tāds mierīgi cauri sienām pastaigājas?

- Guļu, - es nomurmināju.

- Bet kā tad darbs? – Buratino aizvainoti novilka. - Tu solīji... priekšapmaksu saņēmi...

– Man priekšapmaksu atņēma. bet ja nav naudas - nav darba, - es nekaunīgi izmetu tumsā, lai tiktu vaļā.

Tirgū par šādiem vārdiem jebkurš pasūtītājs manām lellēm sāktu raut nost rokas un kājas, un par tādu naudu bez liekas runas pie reizes arī pašam galvu noskrūvētu.

Bet Buratino neko neteica, un no tumsas atskanēja nesaprotama šalkoņa. It kā peles skraidelētu. Pagriezu galvu skaņu virzienā, bet piķa tumsā neko nevarēju saskatīt. Pēkšņi nodomāju, ka atšķirībā no manis Ivanovs gan lieliski redz telpā notiekošo. Varbūt tāpēc viņš izslēdza gaismu, lai novērotu mani infrasarkanajā starojumā. Viņa pēdējie vārdi atvadīšanās laikā izteica daudz.

- ņem, - teica Buratino, un man uz krūtīm uzkrita dolāru žūksnis.

Es nekustējos. Kam man nauda šajā kazemātā? Pat pasakaini liela? Šeit es esmu, tā teikt, pilnīgā valsts apgādībā.

- Un tad, kas būs tālāk? - kodīgi pajautāju.

- kā - kas? – Buratino bija pārsteigts. – Tagad tev ir nauda, ​​tāpēc vari sākt strādāt.

- Kur tad. šeit? - es nošņaukājos.

- Kāpēc tad šeit?  Šeit tev nav materiāla, - viņš saprātīgi atzīmēja. - savā lodžijā.

- Un kā man tur nokļūt? - vienaldzīgi jautāju. Ironijai vairs nepietika spēka. Ko tu no tāda Buratino ņemsi? Koka gabals, ir koka gabals, pat ar pasakainām summām no Muļķu zemes naudas koka. - Durvis ir aizslēgtas, un es nevaru iziet cauri sienām kā tu.

- Nu, kas tad par lietu? Tūlīt iemācīšu.