Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Līdzko «Efemeridas» elektriskais pulkstenis atskaņoja Bethovena devītās simfonijas varenās skaņas, Kreslings piecēlās no atzveltņa un nospieda pogu. Jānorāda, ka viņa pulkstenis līdz deviņiem sita stundas, atskaņojot Bethovena simfonijas, bet desmitos, vienpadsmitos un divpadsmitos viesiem par lielu izbrīnu at-

skanēja kaķa ņaudēšana, dzeguzes kūkošana un ūpja brēcieni. Kad jautāja, viņš nopietni atbildēja: «Muziķa nedrīkst traucēt mīlas stundu, nāves stundu un atziņas stundu.»

—   Pulkstenis deviņi, — Kreslings teica sev. — Ir laiks.

Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās atzveltnī un pierāva klāt kājas. Tai pašā mirklī atzveltnis ar visu Kreslingu pacēlās augšā caur kristālā griestiem un dzelzs konstrukcijām augšējā stāvā, kur bija grezna zāle ar bagātīgi rotātu galdu vidū. Kreslings laiski pastaigājās pa tepiķiem, nospieda kaut kādas pogas, un zālē ieplūda smaržas, izkaisījās ziedi, it kā atpeldēja lieli kristālā trauki ar atspirdzinošiem dzērieniem. No lejas un no augšas uz platina paplātītēm atslīdēja un izvietojās pa galdu šķīvji.

Lasītājs droši vien gaida, ka, papildinot visus iepriekš aprakstītos brīnumus, tiks vēl arī sīkāk aprakstīti visi iespējamie ēdieni un dzērieni, kas greznoja miljardiera galdu. Bet aiz iemesliem, ko lasītājs uzzinās vēlāk, pagaidām esmu spiests no tā atturēties.

Kreslings vēl nebija paspējis nospiest pēdējo pogu, kad pa spoguļdzidro logu viņš ieraudzīja pa galveno aleju piebraucam vairākas mašīnas. Viņš ātri pārstūma sienā ierīkotos taustiņus, un gaisa lifts citu pēc cita uznesa zālē viņa dižciltīgos viesus.

Te bija ģenerālis Gibgelds, vikonts Monmoransi, lords Hardstons, kņazs Obolonkins, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno- Si-Noga un Sidijama un vēl pāris citu pretendentu uz prezidenta posteni.

Te bija no savas dzimtenes padzīti itālieši, austrieši, rumāņi, poļi. Kopā ar viņiem bija atbraukuši arī komersanti. Slavenais vācietis Stiness, viņa draugs Krups, baņķieris Vestinhauzs, angļu tirgonis Rotšilds un jaunais Juniuss Rokfellers. Viesu vidū atradās arī ļoti sa- drūmušais, pirmo reizi pie Kreslinga viesos nokļuvušais nelaiķa inženiera Morlendera dēls Arturs, kas nerunīgs turējās savrup ar sēru lentu uz piedurknes. Kā parasti trūka vienīgi sinjora Čices.

—     Apsēdieties, kungi, — Kreslings teica savā parastajā, ne sevišķi laipnajā balsī. — Es lūdzu atvainot manus krokodilus, kuri nevarēja jūs sagaidīt un paēda iepriekš.

Pie vārda «paēda» tie, kas jau bija bijuši pie Kreslinga viesos, nevarēja noturēties mazliet nesaviebuši seju. Platina plauktiņi atkal sāka kustēties. Trauki, kas bija no tīra zelta, izvietojās pa galdu. Uz viena no tiem bija cepta miežu karaša no Viskonsinas štata, otrā — smalki sagriezti loki, trešajā atradās lieliskā Čikagas siera šķēlītes. Senlaicīga porcelānā tasītēs atslīdēja un izvietojās uz galda tā baltā masa, ko mēs saucam par rūgušpienu, kaukazieši — par maconi, bet zinātnieki- dietologi — par laktobacilinu. Kristālā pokālos tika ieliets ūdeņraža un skābekja maisījums, ko sauc par ūdeni.

—   Iebaudīsim vakariņas, kungi, — laipni uzaicināja Džeks Kreslings, rādīdams pirmais piemēru un nogaršodams miežu karašu ar lokiem. — Mēs, pasaules lielāko kapitalu īpašnieki, zinām cilvēces vienkāršo ļaužu un melnā darba strādnieku vulgāro sapni piebāzt savus vēderus ar ēdamo. Tikai tas vien jau rāda, ka viņi nav spējīgi pārvaldīt visumu. Iegūs varu — un pēc gada jūs viņus vairs nepazīsiet, tik apaļi būs kļuvuši viņu vēderi un acis ieaugušas taukos; bet vēl pēc gada neviens ārsts nevarēs viņus glābt no aptaukošanās un podagras … Prasme dzīvot, ģērbties, tērēt naudu, saglabāt ilgu mūžu, prasme zināt un saprast lietu mēru — šīs privilēģijas pieder tiem, kuri tur savās rokās iespējas atļauties visādas pārmērības! Pēc pulksten sešiem, kungi, es vispār neko neēdu — tikai dzeru Viši, bet kompānijās dēļ…

Kņazs Obolonkins, gurdeni apmērcēdams ūsas rūgušpienā un piekozdams tam klāt četras šķēlītes siera, ko viņš bija paķēris kā vienu, mēģināja sarunu atbalstīt:

—   Franči mēdz sacīt: ja gribi taupīgu sievu — nepreci nabadzīgu. Nepieradusi viņa sāks šķiest naudu kā negudra. Bet bagātai ir imunitāte, tai kapeika kapeiku sargi!

Bet pārējie viesi laikam aiz krasi izteiktas mēra sajūtas sarunā nepiedalījās un ļoti ātri beidza vakariņot.

Pārgājusi uz Kreslinga darba kabinetu, sabiedrība apsēdās pie apaļa ebenkoka galdā.