Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—  Jaunava Dženija, — misis Tindika ledainā tonī atbildēja, — izsakieties uzmanīgāk. Es nedomāju lielīties. Es konstatēju faktu, ka Siamas dvīņi ir man radniecīga grupa un ka neviens, izņemot mani, nevar būt viņiem radniecīga grupa. Parastu radinieku ir, cik uziet, bet radniecīgu grupu — nevienam un nekad.

—   Bet kas jums tur par labumu?

—  Jaunava Dženija, es nerunāju par «labumu». Es konstatēju faktu. Es neesmu vainīga, ka cilvēki apskauž savu tuvāku …

—  Bet itin nemaz ar ne! — Dženija iekaisa. — Man nospļauties par jūsu grupu, kad es esmu redzējusi pašu velnu!

Hoteļa «Patriciana» virtuvē iestājās kapa klusums. Dženija bija pazīstama Ņujorkā kā vispatiesākā meitene. Bet redzēt velnu — tas jau nu bija par daudz.

—  Ticat vai neticat, bet es redzēju pašu velnu! — Dženija atkārtoja raudulīgā balsī. — Es uzkopu vannas istabu, bet viņš izvēlās no griestiem man tieši uz galvas, pēc tam pakāpās atpakaļ un nozuda sienā.

Misis Tindika triumfējoši paskatījās uz visiem, kas atradās virtuvē: bija acīm redzami, ka Dženija melo.

Nelaimīgā meitene nosarka kā biete. Acīs viņai saskrēja asaras:

—  Lai mani kaut pērkons nosper, ja es meloju! Un velns bija melns, pliks, bez astes, ar melnu degunu un baltiem zobiem.

—  Ek Dženij, — nopūtās kurjers, jau labi gados, kurš sapņoja par likumīgām laulībām, — bet es taču gribēju tevi gandrīz vai…

Bet tai mirklī zibens ātrumā tieši no griestiem misis Tindikai uz pleca uzkrita pliks, melns velns bez astes,

izdarīja lēcienu kā kaķis un nozuda kaminā. Misis Tindika spalgi iebļāvās un paģība. Bet neuzmanīgais Toms. lādēdamies par savu neveiklību, cik kājas nes, steidzās pa dūmvadu uz blakus jumtu, bet no turienes nolaidās uz Brodveja, tieši pie telegrāfā ēkas.

Gājēji rāvās sāņus no skrejošā skursteņslaucītāja, kas ar elkoņiem attīrīja jeb, pareizāk sakot, «atmel- noja» sev ceļu. Beidzot viņš bija augšā galvenā telegrāfistā kabinē un apstājās, lai atvilktu elpu.

Melancholiskais Tonijs Vaits ar gaišu matu sprogu uz pieres un melnu sieviešu lentu kaklasaites vietā paskatījās pa lodziņu, pazina Tomu, pievilka sev tuvāk tīru blanku un tūliņ pat ierakstīja stūrītī divus burtus:

—  Nu? — viņš kā mudinādams jautāja Tomam.

—   Telefons sabojājies, Tonij, bet Miks mums vajadzīgs kā ēst, — Toms paskaidroja, smagi elpodams. — Pārraidi pirmām kārtām.

—   Nu tad diktē. — Un Tonijs pierakstīja, ko skursteņslaucītājs diktēja:

MIDLTAUNĀ MIKAM

Publika sapulcējas šodien pīkst, deviņos vakarā Kreslinga villā «Efemerida», svarīga apspriede, būs visi.

Toms to nodiktēja čukstus un aizdrāzās kā zibens. Tonijs Vaits noskaidroja, vai drīz salabos Midltaunas telefona līniju, ko nakti vētra bija sapostījusi, un, uzzinājis, ka pēc stundas, sēdās pats pie telegrāfā apa- rata. «M. M.», — viņš pirmām kārtām izsita. Burti izskrēja pa līniju, visi telegrāfisti un telegrafistes tūliņ trūkās augšā, pameta iesākto darbu un steidzīgi pārraidīja telegramu. Padarījis savu darbu, Tonijs saritināja blanku un sadedzināja to, bet pēc tam parādījās kabines otrā pusē, kur viņu šķendēdamies gaidīja ļoti gara ņujorkiešu rinda.

Pēc stundas ceturkšņa Midltaunas naskais pastnieks, iznēsādams depešas, iegriezās kaut kādās darīšanās arī kokapstrādāšanas fabrikā. Ieraudzījis, ka strādnieki ir vieni un no priekšniecības neviena nav, viņš iespieda Tingsmeistaram saujā baltu papīriņu, aizpīpēja un steidzās tālāk. Miks izlasīja un sadedzināja papīriņu. Tad nodeva pa gumijas cauruli kaut kādus rīkojumus un, neatiedams no darbgalda, turpināja strādāt, cik spēka, svilpodams dziesmiņu.

Pa to laiku bija pienācis silts maija vakars. Pēc iepriekšējā nakts negaisa Midltauna bija kļuvusi tīra un krāšņa. Pa galveno šoseju, kas veda uz kalniem, reizēm aiztraucās sardzes motocikleti — Džeks Kreslings gaidīja atbraucam savus viesus. Līdzko satumsa, augstu kalnos iemirdzējās pasakaina gaismas jūra, it kā tur spīdētu milzīgu jāņtārpiņu pulki vai arī būtu izbērta sauja briljantu lielgabala lodes lielumā. Tur mirdzēja slavenā villa «Efemerida», kas bija uzcelta pēc Morlendera speciālā projekta, visa no dzelzs režģiem, vissmalkākajiem kokgriezumiem un kristālā, kas laistījās elektrības gaismā.

Džeks Kreslings bija radījis sev «gaismas valstību», kā rakstīja solidie laikraksti, kas tika izdoti par viņa līdzekļiem. Viņš bija atradis veidu, kā iztikt bez cilvēkiem. Viņa mirdzošajā villā visu pasniedza un saņēma neskaitāms daudzums elektrisko dzinēju, bet spožās istabas atdzīvināja tikai Kreslinga mīļākie draugi: pērtiķis Fru-Fru, angļu tīrsugas ķēve Esmeralda, divi jauni krokodili, kurus viņš bija atvedis no Ēģiptes un turēja zelta baseinā, un bijusī sekretāre Elizabete Vesone, tagad Morlendera skaistā, sērojošā atraitne. Šī sabiedrība Kreslingu pilnīgi apmierināja. Pēc viņa domām, cilvēki bija pārāk negodīgi, un viņš neatrada divkājainajos radījumos itin nekā interesanta. Džeks Kreslings nīda cilvēci.